Mana Cīņa

Zinu, ka to visu klausīties ir nepatīkami. Taču jāsaka atklāti: ir grūti atrast kaut ko vēl stulbāku, vēl idiotiskāku nekā mūsu tagadējās valsts pilsoņu tiesības. Pašreiz ir tikai viena valsts, kurā ir vērojami vismaz šī jautājuma labākas izpratnes iedīgļi - ASV, kur valsts vara cenšas vismaz daļēji prātīgi risināt pilsonības jautājumu. Principiāli aizliedzot ieceļot fiziski neveseliem cilvēkiem, bet, noteiktām rasēm vispār liedzot iespēju iegūt pilsoņu tiesības, ASV lēni sāk atzīt sevi par mūsu atzītās tautiskās valsts piekritējiem.

Tautiskā valsts savus iedzīvotājus dala trīs kategorijās: valsts pilsoņos, pavalstniekos un ārzemniekos.

Piedzimstot cilvēks iemanto tikai pavalstniecību. Pavalstniecība vēl nedod tiesības ieņemt dažādus sabiedriskus amatus un piedalīties poli­tiskajā dzīvē, t.i., ne aktīvi, ne pasīvi piedalīties vēlēšanās. Valstij jāno­saka katram savam pavalstniekam rase un nacionalitāte. Pavalstnieks jebkurā laikā var atteikties no Vācijas pavalstniecības un kļūt par valsts pilsoni tajā zemē, kura atbilst viņa nacionalitātei. Ārzemnieks no pa­valstnieka atšķiras tikai ar to, ka viņš ir kādas citas valsts pavalstnieks.

Vācu nacionalitātes jaunā pavalstnieka pienākums ir iegūt katram vācietim obligāto skolas izglītību. Pavalstniekam jāpakļaujas visām valsts prasībām fiziskās audzināšanas jomā, kā arī jādien armijā. Armijā izglītība ir vispārēja; armijai jāizglīto un jāaudzina katrs vācietis tā un tādai militārajai jomai, kurā visvairāk ir noderīgas viņa fiziskās un garīgās spējas. Nevainojamam un veselam jaunam vīrietim pēc karaklausības laika izbeigšanās svinīgi tiek piešķirtas valsts pilsoņa tiesības. Tas ir visvērtīgākais dokuments visā viņa turpmākajā laicīgajā dzīvē. Līdz ar to viņš iegūst visas valsts pilsoņu tiesības un priekšrocības. Valsts pienākums ir noteikt, kuri cilvēki ir nācijas zieds, tās attīstības faktors, un kuri valsts teritorijā tikai dzīvo un "pelna" sev iztiku.

Valsts pilsoņa apliecības izsniegšana notiek, pilsonim nododot svinīgu zvērestu valstij un tautai. Šis dokuments jāuzskata par tādu, kas vieno pilsoņus un likvidē jebkuras pretrunas starp tiem. Mums jāaudzina savi pilsoni tā, lai katrs uzskatītu, ka lielāks gods ir slaucīt ielas un būt mūsu Reiha pilsonim nekā karalim svešā zemē.

Valsts pilsonis ir privileģēts salīdzinājumā ar ārzemnieku. Viņš ir Reiha pavēlnieks. Taču šis augstais gods uzliek pilsonim arī pienākumus. Cilvēkam bez goda un rakstura, zemiskam noziedzniekam, tēvzemes nodevējam utt. jebkurā laikā šo godu var atņemt. Tādējādi viņš atkal var kļūt par pavalstnieku.

Vācu meitene ir tikai pavalstniece; apprecoties viņa var kļūt par valsts pilsoni. Taču valsts pilsonība var tikt piešķirta arī strādātājai vācu pavalstniecei.

Ar mantu lādīti rokās un nelokāmu gribu es aizbraucu uz Vīni. To, kas piecdesmit gadus atpakaļ izdevās manam tēvam, es cerēju no likteņa atkarot sev. Arī es gribēju kļūt "par kaut ko", bet, protams, nekādā gadījumā par ierēdni.

4. nodaļa: Personība un tautiskas valsts ideja

Tautiskā nacionālsociālistiskā valsts par savu galveno uzdevumu uzskata audzināt tās ideju cienīgus īstenotājus. Tā dara visu iespējamo, lai veicinātu rases visvērtīgāko elementu attīstību, to izglītošanu atbilstoši praktiskās dzīves vajadzībām. Valstij izvirzīto mērķu sasniegšanai ir nepieciešama noteikta organizācija.

Ja piesakām nesaudzīgu cīņu marksisma principam "cilvēks līdzīgs cilvēkam" un vērtējam to, vadoties no viņa piederības noteiktai rasei, tad no tā jāizdara visi nepieciešamie loģiskie secinājumi. Ja uzskatām, ka izšķiroša nozīme ir rasei, t.i., asiņu tīrībai, tad šo kritēriju jāievēro attiecībā uz katru cilvēku. Tāpat kā tiek dalītas tautas atkarībā no tā, kādai rasei tās pieder, tā jādala arī atsevišķi cilvēki tautas ietvaros. Ja sakām, ka viena tauta nav līdzīga otrai tautai, tad šo aksiomu jāievēro arī attiecībā uz atsevišķu cilvēku katrā tautā. Citiem vārdiem, tas nozīmē, ka ne katrs cilvēks ir līdzīgs citam cilvēkam, ne katra galva ir līdzīga citai galvai, jo te nozīme ir asiņu tīrībai, kaut arī atsevišķos gadījumos sastopams tūkstošiem vissmalkāko nianšu.

No tā izriet pirmais secinājums - nepieciešams izdalīt no katras tautas visvērtīgākos elementus rasu skatījumā, kas ir fiziski visveselīgākie un tātad vispiemērotākie vairošanai. Šo pirmo tautas diferenciāciju jāuzskata par rupjāko, jo tā tiek veikta gandrīz mehāniski.

Otra veida diferenciācija ir grūtāka, jo no visas tautas jāizdala visvērtīgākās, attīstītākās galvas garīgā ziņā. Valstij tās tālāk jāattīsta ne tikai viņu pašu dēļ, bet gan visas nācijas labad. Tām jābūt ikdienas rūpēm.