Mana Cīņa

Par pareizi organizētu varam atzīt to sabiedrību, kura ir vispretimnākošākā radošiem spēkiem, atvieglo viņu darbu un dod iespēju darboties visu cilvēku labā. Jebkurā atklājumā, vai tas būtu materiāls vai teorētisks, visvērtīgākais faktors vispirms ir pats izgudrotājs kā personība. Tāpēc sabiedrības organizācijas vispirmais un visaugstākais uzdevums ir tādu apstākļu radīšana, kas personībai nodrošinātu iespēju dot vislielāko labumu sabiedrībai. Organizācijai ir jābūt tādai, lai izpildītu šo uzdevumu. Tikai tad sabiedrības organizācija pārstāj būt mehāniska organizācija un pārvēršas par dzīvu organismu. Tam jāiemieso tieksme pacelt personību pāri masām, t.i., masas pakļaut personībai.

Tādējādi organizācijai nav jākavē personību izdalīšanos no tautas masas, bet, gluži otrādi, tai jāveicina un jāatvieglo šis process. Bez tam organizācijai jāvadās pēc principa, ka līdz šim visa cilvēces labdarība ir nākusi ne no masām, bet gan no atsevišķu personību radošās darbības. Tieši tās ir bijušas īsteni labdari. Radošo personību attīstība ir visas sabiedrības interesēs. Tās nebūs apmierinātas, ja sabiedrībā valdīs domāt nespējīga, nelietpratīga vai neapdāvināta tautas masa. Ja vēlamies kalpot sabiedrībai, tās vadība jāuztic īpaši apdāvinātiem cilvēkiem.

Šo cilvēku atlase, kā jau teicām, notiek sīvā cīņā par eksistenci. Daudzi salūzt un iet bojā, līdz ar to pierādīdami, ka nav spējīgi pildīt šo misiju; tikai nedaudzi galu galā paliek izredzēto skaitā. Atlases process arī tagad notiek domāšanas, mākslinieciskās jaunrades un pat saimniecības jomā, kaut gan pēdējā noteiktu apstākļu dēļ tas ir sevišķi sarežģījies. Personības ideja valda arī bruņotajos spēkos un visā valstī. Tikai politiskajā dzīvē mūsdienās šis dabiskais princips pavisam netiek ievērots. Visa cilvēces kultūra, kā redzējām, ir personību radošās darbības produkts. Taču, par spīti tam, tieši valsts pārvaldes orgānos grib ieviest ne personības, bet vairākuma principu. Šī inde neizbēgami iesūcas visās mūsu dzīves porās un dabiski, ka tas var novest pie sabiedrības pilnīgas sagrāves. Arī ebreju graujošā darbība svešās valstīs ir izskaidrojama ar to, ka tie ir mēģinājumi iznīcināt personības lomu šajās valstīs un to vietā izvirzīt masu lomu. Taču tas arī nozīmē, ka āriešu cilvēku organizatoriskos principus izspiež ebreju graujošie principi, kuru dēļ viņi arī pārvēršas veselu tautu un rasu "dekompozīcijas fermentā" un pakāpeniski grauj visu cilvēces kultūru.

Marksisms nav nekas cits kā ebreju īstenotā politika, lai panāktu personības lomas sistemātisku likvidēšanu visās cilvēku dzīves jomās un tās vietā izvirzītu "vairākuma" lomu. Politikas laukā tam atbilst parlamentārā valdīšanas forma, kuras nožēlojamās sekas redzam visur, sākot ar sīko municipalitāti un beidzot ar valsts vadošiem orgāniem. Ekonomikas jomā tā ir arodbiedrību kustība, kura tagad nemaz nerūpējas par strādnieku interesēm, bet kalpo tikai internacionālā jūdaisma postošajiem plāniem. Sakarā ar to, ka ekonomikā tiek noliegta personības loma un tā tiek pakļauta masu ietekmei, tiek zaudēta radošo spēku sadarbība, un saimniecība atpaliek. Mūsdienu fabriku un rūpnīcu komitejas tagad nedomā ne par uzņēmumos nodarbinātajiem strādniekiem un kalpotājiem, ne arī par pašu ražošanu, bet kalpo tikai postošiem mērķiem. Tās kaitē ne tikai visai ražošanai kopumā, bet arī tās katram dalībniekam. Tukšas teorētiskas frāzes nevar ilgstoši apmierināt ražošanas procesa dalībniekus. Viņus varētu apmierināt tikai tad, ja katrs saņemtu arvien vairāk ikdienišķo materiālo labumu. Tad darba cilvēks pārliecinātos, ka ražošana notiek visas sabiedrības un atsevišķa ražotāja interesēs.

Tam nav nekādas nozīmes, vai marksisti, pamatojoties uz savu masu teoriju, ir spējīgi pārņemt savās rokās un vadīt tālāk pašreizējo saimniecību. Jautājuma būtība nav tāda, vai marksisti var tagad vai varēs nākotnē vadīt jau esošo saimniecību, bet ir gan tāda, vai viņi, pastāvot pamatos nepareizai nostādnei, varētu. paši radīt līdzīgu kultūru. Ja arī tiktu pierādīts, ka marksisti var pārņemt pašreizējo saimniecību un attīstīt to tālāk ne bez dažiem panākumiem, tas vienalga nepierādītu, ka marksisti paši būtu spējīgi, ievērojot viņu principus, radīt līdzīgu saimniecību tai, ko tie saņem gatavā veidā.

Un marksisti to jau praksē ir pierādījuši ne vienreiz vien. Viņi nekur paši saviem spēkiem nav radījuši jebkuru īsti radošo kultūru; tie ne reizi nav bijuši spējīgi vadīt pastāvošo kultūru atbilstoši saviem principiem; gluži otrādi, praksē viņi bija spiesti nepārtraukti piekāpties saviem pretiniekiem un atzīt personības principu savas organizācijas uzbūvē.

Mūsu pasaules uzskats principiāli atšķiras no marksistiskā pasaules uzskata ar to, ka atzīst ne tikai rases, bet arī personības lielo nozīmi. Pamatojoties tieši uz to, tas būvē savu celtni. Rase un personība ir mūsu pasaules uzskata galvenie faktori.