Mana Cīņa

Savulaik mūsu valsts par savu galveno uzdevumu izvirzīs audzināšanas darba noorganizēšanu tā, lai tiktu nodrošināts pastāvīgs svaigu asiņu pieplūdums un mūs garīgi vadošo slāņu sastāva pastāvīga atjaunināšanās. Valsts tiešais pienākums ir sistemātiski un plānveidīgi atlasīt no tautas masām spējīgākos un apdāvinātākos cilvēkus un likt tiem kalpot sabiedrības labā. Valstij un tās amatiem ir jāpastāv ne tādēļ, lai atsevišķai šķirai nodrošinātu labu iztikšanu; tiem jāpilda savs patiesi cildens pienākums. Un tas būs iespējams tikai tad, ja vara būs tikai visspējīgāko, visenerģiskāko stipras gribas cilvēku rokās. Tas attiecas kā uz administratīvajiem amatiem, tā arī uz nācijas idejisko vadību absolūti visās jomās. Tā tauta, kurai izdosies pašus spējīgākos cilvēkus izvirzīt vissvarīgāko dzīves nozaru vadībā, jau līdz ar to būs dižena. Ja viena ar otru konkurē divas vienādas tautas, tad uzvaru gūs tā, kura būs pratusi valsts garīgo vadību ielikt vistalantīgāko cilvēku rokās. Un otrādi, sakāvi cietīs tā tauta, kura lieliem iedzimtiem talantiem nebūs ierādījusi pienācīgu vietu un savas valsts iestādes pārvērtusi vienkārši par liekēžu saietu.

Protams, pastāvot mūsu pašreizējai kārtībai, visi šie priekšlikumi nav īstenojami. Mums uzreiz aizrādīs, ka, piemēram, nevar taču prasīt no kaut kāda valsts ierēdņa dēliņa, lai tas kļūtu par amatnieku tikai tādēļ, ka, teiksim, īsta amatnieka dēls ir izrādījies daudz spējīgāks par viņu. Zinot šolaiku uzskatus par fizisko darbu, tāds iebildums ir saprotams.

Lūk, tāpēc mūsu Valstij vispirms vajadzēs panākt, lai principiāli mainītos attieksme pret fizisko darbu. Par katru cenu tai būs jāpanāk, lai beigtos pašreizējā necienīgā attieksme pret fizisko darbu. Valsts spriedīs par cilvēku nevis pēc tā, kādu darbu tas dara, bet gan pēc tā, kāda ir viņa darba kvalitāte.

Mūsu gudriniekiem tas var likties kaut kas nedzirdēts. Un kā vēl! Pie mums taču visnetalantīgākā laikrakstu skribenta "darbu" uzskata par daudz "augstāku" nekā, teiksim, visinteliģentākā smalkmehāniķa darbu. Un tas ir tikai tādēļ, ka rakstītāja darbarīks ir spalva! Tomēr šāda pieeja nemaz nav dabīga un obligāta. Tā mums ir ieaudzināta mākslīgi. Agrāk darbu nevērtēja pēc tādiem kritērijiem. Pašreizējā nedabiskā kārtība ir tikai mūslaiku pārlieku materiālistiskā laikmeta kopīgo slimību rezultāts.

Pamatos mums katrs darbs jānovērtē divējādi: pirmkārt, katram darbam ir materiālā nozīme, un, otrkārt, tam ir ideālā nozīme. Darba materiālā nozīme ir tā, kāda šim darbam ir vērtība sabiedrības dzīvē. Jo lielāks skaits cilvēku varēs tieši vai netieši izmantot šī darba augļus, jo lielāka ir tā materiālā vērtība. Šis vērtējums visplastiskāk izpaužas materiālās atlīdzības lielumā, kādu katrs saņem par savu darbu. Atšķirībā no darba materiālās vērtības, nevajadzētu izlaist no redzesloka tā ideālo vērtību. To nosaka nevis darba materiālā nozīme, bet tikai noteikta darba nepieciešamības pakāpe. Protams, liels atklājums dod lielāku materiālo labumu nekā tas darbs, kādu katru dienu veic, teiksim, parasts melnstrādnieks. Taču mūsu sabiedrībai ir vajadzīgs gan izgudrotāja, gan melnstrādnieka darbs. Sabiedrība atšķirīgi novērtē materiālo labumu, kādu dod izgudrotāja un melnstrādnieka darbs, izsakot to ar atšķirīgu samaksu. Raugoties no ideālās puses, abu darbs sabiedrības acīs ir vienāds, ja tikai katrs savā jomā strādā vienādi apzinīgi. Katrs cilvēks mums būtu jānovērtē no šāda viedokļa, bet nevis no tā, kādu atalgojumu tas saņem.