Mana Cīņa

Viens no jaunās kustības uzdevumiem ir jau tagad pasludināt tāda laikmeta tuvošanos, kas katram cilvēkam nodrošinās līdzekļus pienācīgai iztikšanai un tajā pašā laikā radīs tādu kārtību, kad cilvēks dzīvos ne tikai materiālo labumu dēļ. Cita starpā mēs tādēļ ieturēsim tādu darba atalgojama politiku, kas ikvienam ierindas strādniekam nodrošinās iespēju dzīvot godīgu un kārtīgu dzīvi, ja vien viņš apzinīgi pildīs savus pienākumus.

Lai mums nestāsta, ka tas ir nekad neaizsniedzams ideāls, kas ir pretrunā ar kārtību uz zemes vispār.

Mēs neesam arī tādi vientieši, lai ticētu, ka mums izdosies radīt tādu iekārtu, kurā vispār nebūs nekādu trūkumu. Taču tas neatbrīvo mūs no pienākuma cīnīties pret kļūdām, kuras jau tagad ir skaidri redzamas, pārvarēt trūkumus un tiekties pēc ideāla. Sūrā dzīves īstenība pati parūpēsies par to, lai pēc iespējas vairāk ierobežotu mūsu ideālu. Tieši tāpēc cilvēkiem ar visiem spēkiem jātiecas uz izcilo un lielo mērķi, un atsevišķas neveiksmes nedrīkst mūs novirzīt no šī ceļa. Mēs taču neatsakāmies no tiesām tikai tādēļ, ka tās dažreiz pieļauj kļūdas, mēs taču neatsakāmies no medicīnas tikai tādēļ, ka slimības no zemes virsas nav iznīdējamas.

Ir ļoti bīstami, ja pienācīgi netiek novērtēts ideāla spēks. Un mazdūšīgajam atgādināšu mūsu varonīgo karavīru cīņu frontē. Tas, kas pats bijis karavīrs, sapratīs, ko gribu pateikt. Frontē cilvēki mira ne jau tāpēc, ka meklēja materiālus labumus. Viņi mira tādēļ, ka mīlēja savu tēvzemi, vēlējās aizstāvēt nācijas godu, ticēja tās lielumam. Un tikai tad, kad vācu tauta attālinājās no šiem ideāliem, lai sekotu revolucionāru merkantilajiem solījumiem, izrādījās, ka tā ir ieguvusi nevis debesis zemes virsū, bet tikai vispārēju postu un nicinājumu.

Un tādēļ ir ārkārtīgi nepieciešami, lai pašreizējai reālajai republikai tiktu pretstatīta ideāla nākotnes valsts.

3. nodaļa: Pavalstnieks un pilsonis

Mūsdienu tā sauktās valstis pazīst tikai divas cilvēku kategorijas: valsts pilsoņus un ārzemniekus. Valsts pilsoņi ir visi tie, kuri ir vai nu šajā valstī dzimuši, vai arī, atbraucot šeit, pilsonību ieguvuši. Ārzemnieki ir tie, kuriem ir tādas pašas tiesības kādā citā valstī. Vēl ir arī tāda ļaužu grupa, kurus sauc par bezpavalstniekiem. Tie ir cilvēki, kuri nepieder nevienai no mūsdienu valstīm, t.i., viņiem nav valsts pilsoņu tiesību.

Valsts pilsoņu tiesības mūsdienās nosaka vispirms tas, ka konkrētais cilvēks ir piedzimis kādā valstī. Rasei vai tautībai te vispār nav nekādas nozīmes. Agrāk vācu protektorātā dzīvojoša nēģera, kas apmeties uz dzīvi Vācijā, tagad šajā valstī radušies pēcnācēji ir "vācu valsts pilsoņi". To pašu var teikt par ebrejiem, poļiem, āfrikāņiem, aziātiem utt.

Bez pilsoņa tiesību iegūšanas, cilvēkam piedzimstot, pastāv arī šo tiesību iegūšana vēlāk. Taču tad ir daži ierobežojumi. Piemēram, cilvēks nedrīkst būt noziedznieks vai suteners; viņam jābūt politiskā ziņā "drošam", t.i., pilnīgi politiskai neprašai, kā arī viņš nedrīkst būt par savas jaunās dzimtenes apgrūtinājumu. Ar to jāsaprot mūsu merkantilistiskajā laikmetā, protams, finansiālais jautājums. Ja konkrētā persona pārliecinās administrāciju par to, ka būs labs nodokļu maksātājs, tad tas būs pietie­kami, lai viņam piešķirtu pilsoņa tiesības.

Šajā gadījumā rasei nav nekādas nozīmes.

Viss valsts pilsoņa tiesību iegūšanas process noris apmēram tāpat kā jauna locekļa uzņemšana automobiļu klubā. Cilvēks aizpilda anketu, tās dati tiek pārbaudīti. Pēc dažām dienām tiek saņemta atklātne, kurā ir paziņots, ka viņš ir kļuvis par valsts pilsoni. Tas viss notiek itin jocīgā formā, t.i., līdzšinējam zulu cilts nēģerim tiek paziņots: "Ar paziņojuma saņemšanu Jūs esat kļuvis par vācieti!".

Visus šos brīnumus izdara valsts prezidents. To, ko nevarētu izdarīt debesis, vienā rāvienā veic par ierēdni strādājošais Teofrasts Paracelss. Tikai viens mājiens ar spalvu slotiņu, un mongolis pēkšņi pārvēršas par īstu "vācieti"!

Taču te ne tikai par rasi nav nekādas intereses, bet netiek ievērots pat jaunā pilsoņa kandidāta veselības stāvoklis. Tāds zellis varētu būt pat sifilisa saēsts, taču mūsdienu valsts viņu labprāt apsveic kā savu pilsoni, ja vien viņš, kā jau teikts, nenozīmē tai finansiālu apgrūtinājumu un politiskus draudus.

Tā ik gadus šie, par valsti sauktie veidojumi, uzņem sevī indīgas vielas, ko tās vairs knapi spēj pārvarēt.

Tādējādi mūsdienu valstī pilsonis atšķiras no ārzemnieka tikai ar to, ka tam tiek pavērts ceļš ieņemt jebkuru sabiedrisku amatu; pēc karaklausības pienākumu izpildīšanas viņš vēlāk var aktīvi vai pasīvi pieda­līties vēlēšanās. Personiskās tiesības un brīvības ārzemniekam ir tādas pat kā pilsonim, taču nereti - arī lielākas.