Mana Cīņa

Nākotnes saprātīgā valsts izvirzīs uzdevumu panākt, lai katram cilvēkam dotu darbu, kas patiešām atbilst viņa spējām. Citiem vārdiem, visspējīgākajiem cilvēkiem tiks dots viņiem piemērots darbs. Turklāt ar jēdzienu "spējas" apzīmēs to, kas patiešām cilvēkam ir iedzimts, t.i., ko dāvājusi daba, bet ne to, kas ar grūtībām iemācīts. Mūsu valstī cilvēku vērtēsim pēc tā, kā viņš pilda sabiedrības uzlikto uzdevumu, bet tas tiks dots atbilstoši viņa spējām. Katra cilvēka darbības veids saprātīgā valstī būs nevis viņa eksistēšanas mērķis, bet gan tikai līdzeklis. Katram cilvēkam būs visas iespējas attīstīties un pilnveidoties tālāk, bet to viņš, protams, varēs darīt tikai tādā sabiedrībā, kas pati veidota uz valsts pamata. Katram jādod sava daļa darba, lai stiprinātu šo pamatu. Tas, kā cilvēks strādā savas valsts labā, jau vairs nav atkarīgs no viņa paša, bet gan no dabas, kas devusi tam noteiktu apdāvinātības pakāpi. No katra atsevišķā pilsoņa darba mīlestības un apzinīguma ir atkarīgs, vai viņš godīgi atmaksās sabiedrībai to, ko no tās saņēmis. Tas, kas to dara ar pienācīgu darba mīlestību un apzinīgumu, ir pelnījis, lai sabiedrība viņu cienītu. Lai lielāku materiālo atlīdzību saņem tas, kura darbs dod sabiedrībai lielāku labumu. Vērtējuma ideālā puse jāattiecina uz visiem vienādi, — cik godprātīgi cilvēks pilda sabiedrības uzlikto pienākumu, — tādējādi godīgi cienot gan dabas doto, gan no sabiedrības saņemto. Ja skatās no šī viedokļa, tad nav jākaunas būt visvienkāršākajam amatniekam, bet ir jākaunas būt, teiksim, nespējīgam ierēdnim, kurš lieki ēd tautas maizi. No šī redzes viedokļa būs pats par sevi saprotams, ka cilvēkam netiks uzlikti pienākumi, kuru pildīšanai tam trūkst spēju.

Tikai tā iegūsim vienīgi pareizo sabiedrisko tiesību un priekšrocību kritēriju.

Mūsu laikmets vēršas pats pret sevi. Tas ievieš vispārējas vēlēšanu tiesības; pa labi un pa kreisi tiek pļāpāts par pilnīgu līdztiesību, toties absolūti netiek tas viss pamatots. Mūsu laikmetā cilvēku vērtē atkarībā no materiālā atalgojuma, kādu tas saņem par savu darbu. Bet līdz ar to ir iznīcināti īstas vienlīdzības pamati šī vārda vislabākajā nozīmē. īsta vienlīdzība var izpausties tikai tad, ja katrs pilda savus, viņam piemērotus uzdevumus, bet nevis tad, kad no visiem tiek prasīts viens un tas pats darba rezultāts. Tikai tā mēs novērsīsim nejaušības (iedzimtās īpašības) lomu, kas nav atkarīga no paša cilvēka. Tikai tā mēs varam radīt stāvokli, kad katrs atsevišķs cilvēks kļūst par tās lomas un nozīmes kalēju, kādu viņš ieņem sabiedrībā.

Mūsdienās, kad lielas ļaužu grupas viena otru vērtē tikai pēc ienākumu apmēra, kā jau teikts, to visu pašlaik nesaprot. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc atteiksimies aizstāvēt savas idejas. Tieši pretēji. Ja kāds šo iekšēji slimo un trūdošo laiku vēlas izārstēt, tam pirmām kārtām jābūt drosmīgam, lai ieskatītos patiesībai sejā un noskaidrotu slimības izraisītājus. Šo uzdevumu tad arī uzņemas nacionālsociālistiskā kustība. Lai tas maksātu ko maksādams, mēs gribam pārvarēt visus muļķīgos aizspriedumus, par katru cenu gribam mūsu tautas dzīlēs atrast un apkopot to spēku, kas būs spējīgs attīrīt ceļu jaunajam pasaules redzējumam.

* * *

Protams, mums uzreiz iebildīs: darba ideālais novērtējums nav atdalāms no tā materiālā vērtējuma, nevērīgā attieksme pret fizisko darbu izskaidrojama ar daudz zemāku tā samaksu utt. Tālāk mums stāstīs, ka tieši zemā darba samaksa ir cēlonis tam, ka fiziskā darba strādnieki vismazāk izmanto nācijas radītās kultūras bagātības un tādējādi cieš fiziskā darba darītāju kultūras līmenis. Visbeidzot mums norādīs, ka cilvēki tieši tādēļ baidās no fiziskā darba, ka zemās samaksas dēļ tas nenovēršami noved pie stāvokļa, ka fiziska darba darītājiem ir zemāks kultūras līmenis utt.

Te ir daudz patiesības. Bet no tā visa izriet tikai tas, ka nākotnē mums būs jāatsakās no pārāk krasas atšķirības darba samaksā. Lai mums nestāsta, ka tas novedīs pie darba ražīguma krituma. Ja garīgā darba vienīgais stimuls būtu tikai tā augstais atalgojums, tas nozīmētu, ka mēs stāvam vislielākā sabrukuma visbēdīgāko simptomu priekšā. Ja šāds kritērijs būtu bijis noteicējs visā mūsu vēsturē, cilvēce nekad nebūtu izdarījusi savus izcilākos iekarojumus zinātnē un kultūrā. Mēs zinām, ka izcilākie atklājumi, izcilākie zinātniskie darbi, visizcilākie cilvēces kultūras pieminekļi nebūt nav radušies kā augsta atalgojuma alku rezultāts. Tieši pretēji, bieži vien tas bija iespējams tikai tādēļ, ka cilvēki atteicās no šīszemes labumiem, kas saistījās ar bagātību.

Protams, nenoliegsim, ka mūsu gadsimta pasaules valdnieks ir zelts. Tomēr ceram, ka drīz vien cilvēks atkal sāks kalpot daudz augstākiem dieviem. Pašreizējā dzīvē, protams, par daudz ko varam būt pateicīgi tikai tieksmei pēc naudas, bet tieši tāpēc mūsu dzīvē ir maz tādu vērtību, bez kurām cilvēce tiešām kļūtu patiesi nabagāka.