Mana Cīņa

Šie divi cilvēki bija vienīgie augstākajās ierēdņu aprindās, kuriem jau tolaik piemita pietiekama vīrišķība just sevi pirmām kārtām kā vācieti un tikai pēc tam — kā valsts ierēdni. No atbildīgo darbinieku vidus Ernsts Pēners bija vienīgais, kas nedzinās pēc lētas popularitātes masās un juta patiesu atbildību savas tautas priekšā, kuras atdzimšanas labā viņš bija gatavs atdot visu, ari savu dzīvību. Lūk, tāpēc viņš vienmēr bija kā dadzis acīs tai pērkamās ierēdniecības šķirai, kurai tautas atbrīvošanās kustība ir tukša skaņa un kura izpilda visu, ko tai liek darba devējs.

Atšķirībā no daudziem mūsu tā dēvētās valstiskās varas sargātājiem Ernsts Pēners piederēja pie tiem, kuri ne tikai nebaidījās no tautas un tēvzemes nodevēju ienaida, bet gluži pretēji, uzskatīja par pašsaprotamu to, ka nodevējiem ir jāienīst katrs kārtīgs cilvēks. Redzēdams tās neizmērojamās bēdas, ko pārdzīvoja mūsu tauta, Pēners priecājās tikai par to, ka viņa cīņa pret tautas ienaidniekiem radījusi pret viņu ebreju un marksistu ienaidu.

Tas bija neparasti godīgs cilvēks. Viņa rakstura galvenās pazīmes bija neparasta, gandrīz antīka vienkāršība un ģermānisks tiešums. "Labāk nāve nekā verdzība", — šie vārdi viņam nebija frāze, tie raksturoja visu viņa būtību.

Manuprāt, no visiem tālaika valsts darbiniekiem Bavārijā tikai Ernstam Pēneram un viņa darbiniekam doktoram Frikam ir tiesības tikt uzskatītiem par darbiniekiem, kuri patiešām palīdzējuši nacionālās lietas atdzimšanai Bavārijā.

Pirms pirmās masu sapulces sasaukšanas mums vajadzēja ne tikai sagatavot visu nepieciešamo propagandas materiālu, bet arī pilnīgi noformulēt partijas programmas tēzes.

Mūsu darba otrajā daļā sīkāk izklāstīsim tās diženās idejas, kuras ņēmām par pamatu programmas formulēšanai. Te gribu atzīmēt to, ka, uzsākot tēžu pilnīgo noformulēšanu, izvirzījām sev šādu uzdevumu: pilnīgi noformēt kustību un paredzēt tai noteiktu saturu, kā arī uzrakstīt programmu tā, lai kustības mērķi uzreiz kļūtu saprotami plašām tautas masām.

Tā dēvētajās inteliģentu aprindās daudz jokoja un runāja asprātības par mūsu mēģinājumu formulēt programmu vispopulārākā formā. Taču to, ka taisnība bija mūsu pusē, drīz vien pierādīja notikumi.

Šo gadu laikā mūsu acu priekšā radās desmitiem jaunu partiju, taču tās visas jau sen pazuda bez pēdām, un to programmas izdzenāja vējš. Palika tikai viena vienīga partija: Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija! Un tagad, kad rakstu šīs rindas, esmu vairāk nekā jebkad pārliecināts, ka mūsu galīga uzvara ir noteikti nodrošināta, lai cik šķēršļu tiktu radīti mūsu kustībai, lai cik reižu mazie partiju ministri atņemtu mums vārda brīvību, lai cik reižu partija tiktu aizliegta.

Aizritēs gadi, tagadējais režīms un tā vadītāji jau sen būs aizmirsti, bet mūsu partijas programmas kļūs par visas valsts programmu, un pati partija kļūs par valsts pamatu.

Līdzekļi, kurus spējām savākt mūsu sapulcēs 1920. gadā 4mēnešu laikā, ļāva mums iespiest pirmās skrejlapas, plakātus un partijas programmu.

Ja sava darba pirmo daļu beidzu ar partijas pirmās masu sapulces aprakstu, tad daru to tāpēc, ka tieši šī sapulce bija svarīgs robežpunkts. Tā izbeidz mazo apvienību tradīciju. Mēs pirmo reizi izgājām uz plaša ceļa un griežamies pie plašas sabiedriskās domas, kas ir mūsdienu varenākais faktors.

Tajās dienās man visvairāk rūpju sagādāja tikai viena doma: vai būs pilna zāle, vai mums nāksies runāt tukšumam. Iekšēji biju pilnīgi pārlieci­nāts, ka, ja tauta sanāks pietiekamā skaitā, tad šī diena kļūs par jaunās kustības panākumu dienu. Ar nepacietību un bažām gaidījām šo vakaru.

Sapulcei vajadzēja sākties pulksten 7. 30 vakarā. 7. 15 iegāju Galma alus darītavas lielajā zālē Mazajā Minhenes laukumā un mana sirds priekā ietrīcējās. Milzīgā zāle (šī telpa man tolaik šķita pilnīgi grandioza) bija laužu pilna. Zālē nebija vietas kur ābolam nokrist. Bija ieradušies ne mazāk par diviem tūkstošiem cilvēku. Un, galvenais, bija atnākuši tieši tie, kuri mums bija vajadzīgi. Vairāk nekā puse auditorijas neapšaubāmi bija komunisti un neatkarīgie. Protams, viņi bija ieradušies, lai sapulci izjauktu jau pašā sākumā.

Taču viņu plāniem nebija lemts īstenoties. Tiklīdz beidza runāt pirmais orators, vārds tika dots man. Jau pēc dažiem mirkļiem atskanēja starpsaucieni. Zālē sākās pirmās sadursmes. Saujiņa manu uzticamāko frontes biedru kopā ar dažiem citiem mūsu piekritējiem saķērās ar kārtības traucētājiem. Tikai palēnām viņiem izdevās nodibināt kaut kādu kārtību. Es turpināju savu runu. Nebija pagājusi ne pusstunda, un aplausu vētra pārmāca pretinieku klaigas un aurošanu.

Tad sāku programmu lasīt un to izskaidrot pa punktiem. Tas bija pirmais mēģinājums popularizēt mūsu programmu.