Mana Cīņa

Jebkurš aģitators, kam pietiek drosmes kaut vai nelielā alus zālē aiz galda atvairīt pretiniekus un atklāti aizstāvēt mūsu uzskatus, dara jaunajai kustībai daudz vairāk laba nekā tūkstoši šo pārgudro žurku. Ierindas aģitators noteikti iekaros mums jaunus labus piekritējus. Viņa darbība tā vai citādi dod jūtamus rezultātus. Bet gļēvie krāpnieki, kuri sludina "kluso" darbu un slēpjas no jebkuras atbildības, nav ne plika graša vērti. Lielajā cīņā par mūsu tautas atdzimšanu viņi ir tikai trani.

* * *

1920. gada sākumā sāku kategoriski prasīt pirmās īstās masu sapulces sarīkošanu. Šajā sakarā atkal radās domstarpības. Daļa vadošo partijas biedru uzskatīja to par priekšlaicīgu un bīstamu. Tolaik sarkanā prese sāka jau pievērst mums uzmanību. Bijām laimīgi, ka beidzot ir izdevies izraisīt viņu ienaidu. Mēs sākām uzstāties kā diskusiju oratori citu partiju sapulcēs. Protams, mūsu uzstāšanos traucēja kliedzieni un troksnis. Taču zināms labums bija. Mūs uzzināja, mūsu uzskati kļuva plašāk pazīstami, bet sarkano rindās auga niknums pret mums. Bija skaidrs, ka, tiklīdz mēģināsim sarīkot lielu masu sapulci, mūsu "draugi" no sarkano nometnes ieradīsies lielā skaitā skandāla sarīkošanai.

Protams, labi sapratu, ka tāds mēģinājums izjaukt sapulci ir pilnīgi iespējams. Taču uzskatīju, ka šī cīņa tāpat nav novēršama, un mēs saskarsimies ar sarkanajiem, ja ne tagad, tad pēc pāris mēnešiem. Labi zināju sarkano psiholoģiju un tāpēc nešaubījos, ka, izrādīdami viņiem vissīvāko pretošanos, mēs ne tikai viņus zināmā mērā ietekmēsim, bet arī panāksim dažu cilvēku pāreju mūsu pusē. Lūk, tāpēc vajadzēja nolemt cīnīties par katru cenu līdz galam.

Toreizējais partijas pirmais priekšsēdētājs Harera kungs manu viedokli neatbalstīja un konkrēto momentu neuzskatīja par piemērotu; kā godīgs, tiešs cilvēks viņš nolika savas pilnvaras un atkāpās. Viņa vietā tika ievēlēts Antons Drekslera kungs. Savā pārziņā pārņēmu propagandas nodaļu un vadīju to, ne ar ko nerēķinādamies. 1920. gada 24. februāri plānojām pirmo lielo tautas sapulci, kuras uzdevums bija izplatīt masās tolaik vēl nepazīstamās jaunās kustības ideju.

Visu sagatavošanos vadīju pats, tā bija pavisam īsa. Vispār viss mūsu aparāts bija nokārtots tā, ka bija iespējams pieņemt lēmumus zibenīgi. Izvirzījām sev uzdevumu 24 stundu laikā noorganizēt lielas sapulces, tiklīdz rastos kāds svarīgs aktuāls jautājums. Nolēmām par to informēt publiku ar plakātu un proklamāciju palīdzību, kurām vajadzēja būt tādām, kādas esmu apskatījis šī darba nodaļā par propagandu. Mūsu uzdevums bija rakstīt tā, lai uzrakstīto saprastu plašas tautas masas: koncentrēties uz nedaudziem punktiem, daudzkārt atkārtot vienu un to pašu, runāt īsi, skaidri, pārliecināti, būt noteiktiem skrejlapu un plakātu izplatīšanā un pietiekami izturīgiem un pacietīgiem, lai nogaidītu rezultātus.

Apzināti izraudzījām plakātiem un skrejlapām sarkano krāsu. Šī krāsa visvairāk kaitina, t.i., visvairāk vajadzēja kaitināt un sadusmot pretiniekus. Šai krāsai nevajadzēja ļaut pretiniekiem mūs aizmirst.

Drīz ari Bavārijā atklājās ciešs sakars starp marksismu un centra partiju. Šeit valdošā "Bavārijas tautas partija" sāka ārkārtīgi rūpēties par to, lai vājinātu mūsu sarkano plakātu ietekmi uz strādniekiem, kuri sekoja sarkanajiem. Vēlāk varas iestādes tieši aizliedza šos plakātus. Ja policija nevarēja izdomāt nekādu citu ieganstu, tad tā apgalvoja, ka mūsu plakāti "traucē satiksmi". Galu galā iegansti atradās plakātu aizliegšanai un līdz ar to tika pakalpots saviem draugiem sarkanajiem. Tā dēvētā Vācijas nacionālā tautas partija ari palīdzēja mūsu ienaidniekiem šajā cēlajā darbā. Vai gan tā varēja samierināties ar to, ka izvirzām sev uzdevumu atgriezt nācijai klēpī simtiem tūkstošiem nomaldījušos, starptautiskajās intrigās sapinušos vācu strādniekus? Šie mūsu plakāti ir labākais pierādījums tām milzīgajām grūtībām, ar kurām tolaik nācās rēķināties jaunajai kustībai. Nākamajām paaudzēm šie plakāti būs ne tikai dižens simbols tam, ko izdarījusi šī kustība, lai atbrīvotu no jūga tautu, bet ari simbols tam, cik liela tolaik bija toreizējo, tā dēvēto nacionālo varas iestāžu, patvaļa, lai tikai traucētu mums iesakņot patiesi nacionālas idejas tautas plašajās masās.

Mūsu pirmo sarkano plakātu liktenis pierādīs visiem un katram, ka 1919., 1920., 1921., 1922._un 1923. gadā no patiesi nacionālas valdības Bavārijā nebija ne vēsts. īstenībā Bavārijas valdība tikai bija spiesta pakāpeniski rēķināties ar pieaugošo nacionālo kustību, ko bijām organizējuši. Toties pašas valdības darīja visu iespējamo, lai traucētu un kavētu sākušos atveseļošanās procesu.

Šajā ziņā izņēmums bija tikai divi darbinieki: te domāju toreizējo policijas prezidentu Ernstu Pēneru un viņa uzticamo padomnieku Friku.