Mana Cīņa

Man toreiz nebija viegli pārliecināt cilvēkus, ka jebkura kustība, lai kādu nosaukumu tā sev piešķirtu, vienmēr būs tikai partija līdz pat tam brīdim, kamēr šīs kustības mērķi nebūs īstenoti.

Ja kāds darbinieks aizstāv kādu noteiktu drosmīgu ideju, kuras īstenošanu viņš uzskata par derīgu visai cilvēcei, tad viņš meklē sev piekritējus, kuri būtu ar mieru kopīgi cīnīties par viņa ideju. Arī tad, ja minētā darbinieka un viņa pārstāvētās kustības uzdevums paredz iznīcināt visādas partijas un likvidēt jebkuru nācijas sadrumstalotību, jāsāk ar jaunas partijas veidošanu, kura pastāvēs līdz tam brīdim, kad tās izvirzītais mērķis būs īstenots. Tāpēc, kad mūsu vecmodīgie tautiskie teorētiķi, kuri ir stipri tikai vārdos, bet nekad nav pratuši gūt praktiskus panākumus, ir mēģinājuši piešķirt partijai ļoti krāšņus nosaukumus, nekas jau nemainījās. Tā ir tikai rotaļāšanās un žonglēšana ar vārdiem.

Gluži pretēji!

Ja arī kaut kas ir pretrunā tautiskajai izpratnei šī vārda labākajā nozīmē, tad tā ir tieši mētāšanās ar krāšņiem nosaukumiem, kuri turklāt ir aizgūti no mūsu vēstures senģermāņu perioda un pilnīgi nepiemēroti mūsdienām. Tādi pilnīgi nevajadzīgi mēģinājumi diemžēl ir notikuši ļoti bieži.

Gan tolaik, gan arī vēlāk vairākkārt esmu brīdinājis draugus, ka šie tautiskie sholasti kustībai neko nespēj dot, bet toties viņiem ir pilnīgi neiedomājama pašapziņa. Jaunajai kustībai var ļoti kaitēt tas, ja tās rindās ieplūdīs cilvēki, kuri tikai apliecina, ka viņi nu jau 30 vai 40 gadus ilgi aizstāv "to pašu" ideju. Ja šie cilvēki 30 vai 40 gadus cīnījušies par tā dēvēto ideju, negūstot nekādus reālus panākumus, un, ja viņi ne tikai nav panākuši savas idejas uzvaru, bet nav arī varējuši aizkavēt pretējās idejas uzvaru, tad tas ir labākais pierādījums, ka šie ļaudis nekur neder. Vislielākās briesmas ir tās, ka šāda rakstura cilvēki nebūt netiecas kļūt par partijas ierindas biedriem, bet pretendē uz vadoņa lomu. Pēc šo cilvēku uzskata, viņiem esot pilnas tiesības censties to panākt sensenā darbības dēļ. Taču jaunajai kustībai būs bēdīgi, ja tā nonāks tādu "vadoņu" rokās. Ja kāds komersants 40 gadus ir pratis tikai sistemātiski gremdēt savu uzņēmumu, tad taču katram ir skaidrs, ka tādam cilvēkam nedrīkst uzdot organizēt jaunu uzņēmumu. To pašu nākas teikt par senajiem tautiskajiem Metuzāliem, kuri vairākus gadu desmitus prata tikai bojāt diženu ideju un padarīt to sastingušu.

Tikai nedaudzi no šiem cilvēkiem papildināja jaunās kustības rindas, lai tai patiešām godīgi kalpotu. Lielais vairums cilvēku šajā kustībā ielavījās tāpēc, lai gūtu iespēju sludināt savas iepriekšējās veclaicīgās idejas. To, kas tās bija par idejām, pat grūti aprakstīt.

Visraksturīgākais šiem cilvēkiem ir tas, ka viņi vienmēr var minēt piemērus no senģermāņu varoņlaikmeta un nemitīgi pļāpāt par sirmo senatni, zobeniem un bruņām, par akmens cirvjiem u. tml. Taču īstenībā viņi ir vislielākie gļēvuļi, kādus vien iespējams iedomāties. Vicinādami gaisā izrobotus skārda zobenus, ietērpušies briesmīgā lāčādā un uzlikuši galvā visbaismīgāko galvasrotu, viņi tagadnei sludina cīņu ar tā dēvētā "garīgā ieroča" palīdzību, bet mūk kā zaķi, parādoties niecīgam komunistu bariņam ar gumijas nūjām rokās. Nākamās paaudzes nekādi nevarēs iemūžināt šo cilvēku tēlus jaunajā varoņeposā.

Pārāk labi esmu izpētījis šos kungus, lai pret viņu trikiem justu tikai derdzīgumu. Tautas masās viņi izraisīja tikai smieklus. Šādu "vadoņu" parādīšanās bija izdevīga tikai ebrejiem. Viņiem tie bija piemēroti jaunās Vācijas valsts idejas aizstāvēšanai. Turklāt šo kungu pretenzijas ir pilnīgi nesamērīgas. Viņi uzskata, ka ir gudrāki par visiem, lai gan visa viņu pagātne zīmīgi noliedz šādas pretenzijas. Līdzīgu cilvēku pieplūdums kustībā kļūst par īstu dieva sodību godīgiem, godprātīgiem cīnītājiem, kuriem netīk pļāpāt par aizritējušo gadsimtu varonīgumu, bet kuri grib mūsu pašreizējā grēcīgajā gadsimtā darbos pierādīt kaut nedaudz savu praktisko varonību.

Ir diezgan grūti saprast, kurš no šiem kungiem tā uzstājas tikai muļķības un nespējīguma dēļ, bet kuram no viņiem ir noteikti mērķi. Attiecībā uz tā dēvētajiem vecā vācu kaluma reliģiskajiem reformatoriem, tad šie personāži man vienmēr rada aizdomas, ka viņus ir iesūtījušas tās aprindas, kuras nevēlas mūsu tautas atdzimšanu. Taču tas ir fakts, ka visa šo personāžu darbība īstenībā tautu novērš no kopējās cīņas pret kopīgo ienaidnieku — ebreju, un izkliedē mūsu spēkus iekšējās reliģiskās nesaskaņās.

Tas viss kopā vēl ir viens motīvs, lai censtos panākt patiesi stipru un centralizētu, autoritatīvu jaunās kustības vadību. Tikai ar tādu vadību var padarīt nekaitīgus šos šaubīgos elementus. Nav nekā pārsteidzoša, ka tieši no šo tautisko Ahasvēru rindām arī tiek vervēti visniknākie mūsu kustības centralizētas, spēcīgas vadības pretinieki. Viņi neieredz šo spēku tieši tāpēc, ka tas viņiem neļauj kaitēt kustībai.