Mana Cīņa

Frontē kareivis maina kreklu tikai tad, kad tas jau ir pilns ar utīm. Apmēram tāpat rīkojas arī visiem pazīstamās "programmu" komisijas, "revidējot" vecās programmas un pārtaisot tās citādāk. Zemniekam tās sola aizsargāt lauksaimniecību, rūpniekam - aizsargāt viņa ražotās preces, patērētājam - aizstāvēt viņa intereses, skolotājiem palielināt algu, ierēdņiem - palielināt pensiju, atraitnēm un bāreņiem – pilnīgi nodrošināt. Bez tam tās neskopojas arī ar solījumiem uzlabot satiksmes ceļu stāvokli, pazemināt muitas nodevas, samazināt nodokļus, gandrīz vai likvidēt tos pavisam. Gadās, ka steigā tiek aizmirsts kāds tautas slānis vai kāda prasība, kas tautas masās ir populāra. Tādā gadījumā pēdējā brīdī uz ātru roku tiek mēģināts iedabūt programmā vēl dažas "nepieciešamās" prasības, lai pieredzējuši parlamentāriešu kungi pārliecinātos, ka tagad viņu programmā ir ierakstīts viss absolūti iespējamais, ko vidējais mietpilsonis prasa sevis, savas sievas un bērnu nomierināšanai. Un atkal veiksmīgi var uzsākt jaunu kuģojumu, cerot, ka balsot tiesīgie pilsoņi būs pietiekami dumji, lai noticētu "jaunajai" programmai un atkal uzķertos uz veco politikāņu makšķeres.

Vēlēšanas paiet, un nu parlamentāriešu kungiem veselus piecus gadus nenāk vairs prātā rīkot tautas sapulces. Tagad likumdevēju kungi ir priecīgi, ka atbrīvojušies no apnicīgās noņemšanās ar plebejiem un var nodoties daudz patīkamākām un augstākām lietām parlamentā. Nu var izformēt arī "programmas komisiju". Līdz ar to sākas parlamentārieša cīņa par dienišķās maizes gabalu - tautas pārstāvim pienākošos dienas naudu.

Katru rītu tautas pārstāvja kungs dodas uz augsto namu; dažreiz gadās, ka viņš nemaz neieiet sēžu zālē, bet apmierinās tikai ar sava vārda ierakstīšanu "klātesošo" sarakstā, kas atrodas priekštelpā. Savai tautai līdz pēdējai asins lāsei kalpot gatavais deputāta kungs pašaizliedzīgi ieraksta sarakstā savu vārdu un steidzas par šīm nogurdinošajām pūlēm saņemt atalgojumu.

Pēc kādiem četriem gadiem vai arī sevišķi kritiskos brīžos, kad šķiet, ka parlamentu var tūlīt atlaist, šos kungus pārņem nevaldāma enerģija. Tāpat kā maijvaboles kāpurs noteiktā laikā pārvēršas par vaboli, tāpat arī šie parlamenta kāpuri vairs nevar mierīgi nosēdēt. Viņi pamet leļļu teātra skatuvi un kā uz spārniem aiztraucas uz visām pusēm - pie mīļotās tautas. Viņi atkal saka runas saviem vēlētājiem, gari un plaši stāsta par saviem varoņdarbiem un visu pārējo deputātu ļaunprātīgo stūrgalvību. Taču aplausu vietā šiem kungiem dažreiz nākas uzklausīt samērā rupjas piezīmes un pat lamas. Ja šī tautas nepateicība sasniedz noteiktu pakāpi, deputātu kungi izmanto sen pārbaudītu līdzekli. Viņiem kļūst skaidrs, ka programma atkal ir jāpārstrādā, jāpārveido, jānogludina. Tiek izveidota jauna komisija, un blēdīgā spēle sākas no gala. Tā kā ir zināms, ka cilvēka muļķībai nav robežu, nav jābrīnās, ka šie kungi atkal sasniedz savu mērķi, neraugoties ne uz ko. Preses apmānīti un "jaunās" programmas labumu apžilbināti, gan "buržuāziskie", gan arī "proletāriskie"' balsstiesīgie lopiņi atkal atgriežas savu kungu aizgaldos un atdod savas balsis vecajiem krāpniekiem.

Tagad tautas pārstāvju kungi, darbaļaužu masu izredzētie, atgriežas parlamenta kāpuru sākotnējā stāvoklī un ar jaunu enerģiju sāk apēst valsts krājumus, atkal kļūst resni un trekni, lai pēc četriem gadiem pārvērstos zaigojošos tauriņos.

Nav nekā nomācošāka kā noskatīties šo nepārtraukti atkārtoto masu krāpšanu.

Šāda kārtība buržuāzijas nometnē nebūt neveicina jaunas, svaigas enerģijas pieplūdumu, kas būtu spējīga uzvarēt cīņā ar marksisma organizēto spēku.

Taču šie kungi jau arī nemaz nopietni nedomā par šādu cīņu. Lai cik aprobežoti un muļķīgi arī nebūtu šie parlamenta triku meistari, pat viņi paši nenoticēs, ka rietumu demokrātijas gaitā ir iespējams uzvarēt marksisma mācību, kurai šī demokrātija un viss, kas ar to ir saistīts, kalpo tikai par līdzekli pretinieka paralizēšanai un par ieroci cīņā par paša marksisma mērķiem. Daļa marksistu veikli izliekas, ka demokrātija viņiem ir vissvētākā lieta pasaulē. Taču mēs neesam tādi muļķi, lai aizmirstu, ka kritiskos brīžos šiem kungiem vairākuma lēmums, kas pieņemts rietumu demokrātijas garā, nelikās ne plika graša vērts. Vai tad mēs esam aizmirsuši to laiku, kad buržuāziskie parlamentārieši savas muļķības dēļ par garantiju uzskatīja tieši to, ka viņiem ir balsu vairākums parlamentā. Taču tajā pašā laikā marksistu kungi, mierīgi viņiem ļaujot spēlēt šo spēlīti, sagrāba reālo varu savās rokās, balstoties uz pilsētas klaidoņu, dezertieru bandām, kā arī uz ebreju literātiem un partijas darboņiem. Jābūt absolūtam parlamentāriskam muļķim, lai noticētu, ka šos pasaules mēra ievazātājus kaut uz brīdi aizturēs rietumu parlamentārisma sakramentālās frāzes, kad būs pienācis viņu laiks.