Mana Cīņa

Ne velti taču jaunā kustība uzreiz pieņēma noteiktu programmu, kurā termins "tautiskums" netiek lietots ne reizi. Šis termins neder tieši tāpēc, ka tas ir izplūdis. Lūk, tāpēc, tas arī nevarēja kļūt par kustības pamatu un kritēriju par piederību tai.

Jo "plašāks" ir šīs jēdziens, jo vairāk interpretāciju tas pieļauj, jo vairāk būs gribētāju izmantot šo pseidonīmu. Ja mēs būtu pieņēmuši šādu nenoteiktu un plaši iztulkojamu kritēriju, tad tas novestu tikai pie tā, ka visa mūsu politiskā cīņa zaudētu savu vienotību un veselumu. Katrs saprastu ar šo jēdzienu to, kas viņam labāk patiktu.

Vai tad nav apkaunojoši noskatīties, kas tik mūsdienās netērpjas "tautiskuma" tērpā? Katrs iztulko šo vārdu tā, kā viņam patīk. Pazīstams bavāriešu profesors, kas karo tikai ar bēdīgi slaveno garīgo ieroci" un kārtīgi zemojas Berlīnes priekšā, šo vārdu iztulko kā padevību monarhijai. Šī gudrā galva tomēr aizmirst, ka tieši pagātnes vācu monarhiem bija ļoti maz kopīga ar "tautu". Tādu sakarību nespēs konstruēt arī šis zinātnieks, jo ir grūti atrast kaut ko mazāk "tautisku", nekā ir lielais vairums mūsu monarhiju. Ja tas tā nebūtu, tad minētie monarhi nebūtu izzuduši vai arī monarhiju izzušana tad būtu pierādījums tieši "tautiskā" pasaules uzskata nepareizumam.

Tā nu iznāk, ka šajā jēdzienā katrs ietver to, ko grib. Un tieši tāpēc tas nekur neder kā mūsu politiskās kustības lozungs.

Vairāk nerunāšu par pilnīgo atrautību, par tautas dvēseles neizpratni, kas ir raksturīga šiem 20. gadsimta tautiskajiem sludinātājiem. Viņu bez­palīdzību pietiekami apliecina tas, ka kreiso nometnē par viņiem tikai iecietīgi smejas. Lai pļāpā, kreisie par viņiem saka, nevērīgi atmetot viņiem ar roku! Tas, kas šajā pasaulē nav pratis panākt pat to, lai viņu neieredzētu ienaidnieki, pats ir maz vērts. Jaunajā kustībā tādu cilvēku draudzībai ne tikai nebija nekādas vērtības, bet tā bija šai kustībai kaitīga. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc mēs, pirmkārt, izraudzījāmies terminu "partija" un, otrkārt, pieņēmām nosaukumu "Vācijas nacionālso­ciālistiskā strādnieku partija". Tieši ar to mēs cerējām atbrīvoties no visa šo tautisko snauduļotāju bara.

Nosaukdami sevi par partiju, atbrīvojāmies no šiem senlaicīguma pie­lūdzējiem un visiem tukšu salmu kūlējiem, kas pieskandināja mums ausis par tautiskās idejas jaukumiem. Nosaukdami sevi par nacionālsociālistis­ko strādnieku partiju, mēs "nošķēlām" no sevis visus šos bruņiniekus, kuri gribēja cīnīties tikai ar "garīgiem" ieročiem, un atbrīvojāmies no visiem vaimanātajiem, kuri ar frāzēm par garīgo ieroci maskēja gļēvumu.

Pats par sevi saprotams, ka vēlāk tieši šie kungi mums visvairāk uzbruka, saviem uzbrukumiem izmantodami, protams, tikai spalvu, kā tas tādiem zostēviņiem arī pieklājas. Viņi neuzskatīja par iespējamu vadīties pēc principa: "Uz varmācību jāatbild ar varmācību". Visos pārmetumos pret mums viņu iemīļotākais motīvs ir tas, ka mēs it kā pielūdzam steku un nemaz nesaprotam, kas ir "garīgs ierocis". Tas, ka jebkurā tautas sapulcē jebkurai piecdesmit idioti, izmantodami savas rīkles un dūres, neļautu runāt pat Dēmonstenam, šādus ērmus nemaz neaizkustina. Viņi paši savas iedzimtās gļēvulības dēļ nekad nebūs oratori, kuru uzstāšanos izjauc idioti. Apžēlojoties, viņiem vispār nepatīk "troksnis" un "uzmācība", viņiem patīk strādāt "klusi" un "mierīgi"!

Arī tagad uzskatu par nepieciešamu visnoteiktākajā veidā pasargāt jauno kustību pret tīkliem, kurus izliek tā dēvētie "klusie" strādnieki. Viņi ir ne tikai gļēvuļi, bet arī neprašas un slaisti. Vīrišķīgs cilvēks, kad redz briesmas un zina, kā tieši pret tām jācīnās, nesludinās "klusumu" un "kārtību". Viņš uzskatīs par savu svarīgāko pienākumu atklāti un noteikti uzstāties pret minēto ļaunumu un darbos pierādīt, kā pret to cīnīties. Tas, kas tā nerīkojas, ir nožēlojams gļēvulis; viņš nepilda savu elementāro pienākumu vai nu gļēvuma, vai slinkuma un nespējas dēļ. Vairums šo "kluso" darbinieku izturas tā, it kā viņi būtu nez cik gudri, īstenībā, lai gan plātās, cik daudz ir spēka. Turklāt viņi ir slinki, bet tas netraucē viņu cenšanos iestāstīt visai pasaulei, ka viņi ir čakli kā bites. Vārdu sakot, redzam krāpniekus, politiskus spekulantus, kuri neieredz godīgus darbiniekus tieši viņu enerģijas dēļ. Tiklīdz jūs dzirdēsiet, ka šāds naktstauriņš "čaukst" par "klusā" darba jaukumiem, varat droši derēt — tūkstoti pret vienu, — ka viņš nīkst bezdarbībā un pārtiek tikai no tā, ko nozadzis citiem.

Pievienojot tam vēl vīzdegunību un nedzirdētu pašapziņu, kas ir raksturīga šiem kungiem! Visi šie slinkie un gļēvie nelieši vēl vienmēr uzskata par savu pienākumu kritizēt derīgu darbu, ko veic mūsu lietai uzticīgi cilvēki. Turklāt viņi faktiski palīdz tautas niknākajiem ienaidniekiem.