Mana Cīņa

Marksisms ies roku rokā ar demokrātiju tikai līdz tam brīdim, kamēr tam netiešā veidā izdosies panākt saviem plāniem praktisku atbalstu tajās nacionālās inteliģences aprindās, kuras tas vēlas iznīcināt. Taču, ja tagad pat marksisti nonāktu pie pārliecības, ka mūsdienu parlamentārās demokrātijas katlā ir izveidojies vairākums, kas grib izmantot savas likumīgās tiesības, lai cīnītos pret marksismu, tad varat būt droši, ka visai šai parlamentārajai komēdijai tūlīt tiktu darīts gals. Sarkanās internacionāles karognesēji vairs neapelētu pie demokrātiskās sirdsapziņas un nekavējoties laistu klajā kvēlu uzsaukumu pret demokrātiju, vēršoties pie proletāriešu masām. Tajā pašā brīdī marksistu kungu cīņa no parlamenta sēžu zāles sasmakušās atmosfēras pārsviestos uz rūpnīcām, fabrikām, uz ielām. Demokrātija tiktu iznīcināta vienas dienas laikā un to, ko veiklajiem apustuļiem nebūtu izdevies izdarīt parlamenta sienās, ar varu sagrābtu viņu satracinātās proletāriešu masas, kā tas jau notika 1918. gada rudenī. Šīs trakojošās masas liktu buržuāziskajai pasaulei saprast, kāds neprāts ir lolot ilūzijas, ka buržuāzija var ar rietumu demokrātijas līdzekļiem pasargāt no tā, ka pasauli iekaro ebreji.

Ir jābūt ļoti lētticīgam muļķim, lai, sadarbojoties ar šādu partneri, ierobežotu sevi ar kaut kādiem spēles noteikumiem tad, kad partneris ir gatavs jebkurā brīdī uzspļaut šiem noteikumiem, ja tie kļūst viņam neizdevīgi.

Jau zinām, ka visām tā sauktajām buržuāziskajām partijām politiskā cīņa ir tikai līdzeklis krēslu iegūšanai parlamentā. Zinām arī to, ka šī mērķa dēļ minētās partijas ir gatavas mainīt savus programmatiskos principus kā cimdus un vajadzības gadījumā izmest no programmas kā lieku balastu veselas nodaļas. Protams, rezultāti atbildīs veiktajam darbam. Šīm partijām trūkst plašo tautas masu pievilkšanas spēka, jo masas no visas sirds seko tikai tiem, kuros saskata lielu ideju nesējus, kuriem tās var bez ierunām un neierobežoti ticēt, kā arī tajos saskata cilvēkus, kas fanātiski cīnīsies par savām idejām līdz galam.

Pretinieks ir apbruņojies no galvas līdz kājām, tam ir savs pasaules uzskats, lai arī tas būtu tūkstoškārt noziedzīgs. Pretinieks dodas triecienā pret pastāvošo iekārtu un ir gatavs iet līdz galam. Lai uzvarētu šādu pretinieku, mums ir jābūt savam augstam ideālam, mums ar plīvojošiem karogiem rokās jādodas nesaudzīgā uzbrukumā, uz visiem laikiem atsa­koties no gļēvas aizsardzības taktikas. Ja arī tādēļ mūsu kustībai no tā saucamajiem buržuāziskajiem ministriem jāuzklausa asprātīgi pārmetumi par to, ka strādājam "apvērsuma" labā, - kā tas, piemēram, bija pēc gadījuma ar Bavārijas centra partijas ministriem, - tad šādiem politis­kiem stulbeņiem mēs atbildam: "Jā, cienījamie kungi, mēs cenšamies atgūt to, kas zaudēts jūsu noziedzīgās muļķības dēļ. Ar savu parlamentāro tirgu jūs esat palīdzējuši iegrūst nāciju bezdibenī. Bet mēs palīdzēsim tautai izkļūt no šī bezdibeņa. Tieši šādam nolūkam mēs esam kaldinājuši savu pasaules uzskatu, tieši tādēļ mēs savai darbībai esam izvēlējušies uzbrukuma taktiku".

Visu šo apstākļu dēļ mums savas kustības pastāvēšanas sākumā vaja­dzēja ārkārtīgi nopietni rūpēties par to, lai visa pasaule mūsos ieraudzītu īstu jaunā pasaules uzskata izcīnītāju nevis šablonisku parlamentāru klu­bu ar parastajām parlamentārajām interesēm.

Pirmais drošības pasākums mums bija tādas programmas radīšana, kura jau ar sava mērķa lielumu atbaidītu visus sīkos prātus un vārgos mūsdienu partiju politiķus.

To, cik pareizi mēs esam rīkojušies, grandiozi izvēršot un asi

formulējot savu programmu, vislabāk pierāda citu partiju izdarītās liktenīgās kļūdas, kuras galu galā ir novedušas pie Vācijas sabrukuma.

No šo gadu smagās mācības nenovēršami bija jārodas jaunai mācībai par valsti. Tai, savukārt, bija jākļūst par jaunā pasaules uzskata sastāvdaļu.

* * *

Jau šī darba pirmajā daļā iztirzāju terminu "tautisks" un parādīju, cik plašs un nepiemērots šis jēdziens ir, lai kļūtu par partijas karogu. Zem šī termina karoga pašlaik apvienojas cilvēki, kuriem ir pilnīgi pretēji uzskati par vissvarīgākajiem politikas jautājumiem. Pirms sāku izklāstīt Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas mērķus un uzdevumus, vēl gribu sīkāk apskatīt jēdzienu "tautisks", paskaidrojot, kā šis termins ir attiecināms uz partijas kustību.

Ja par kādu cilvēku saka, ka viņš domā "tautiski", tas ir tikpat nenoteikti un plaši kā teikt, ka viņš ir reliģiozi noskaņots. Ne ar vienu, ne arī ar otru vārdu nav iespējams saprast kaut ko pilnīgi skaidru, konkrētu un praktisku. Ja cilvēks tiek nosaukts par reliģiozu cilvēku, tad reliģiozitātes raksturojums kļūst konkrēts, ja mums ir zināms, kāda tieši forma piemīt viņa reliģiozitātei.