Mana Cīņa

Pats tolaik vēl visvairāk biju karavīrs. Sešus gadus ilgā karadienesta laikā man bija radušies ieradumi, kuri, tāpat kā mans toreizējais ārējais izskats, varēja šķist diezgan sveši šim pulciņam. Arī es vairs nesaprotu vārdu jēgu: "Tas nav iespējams", "Tas neizdosies", "Arto nevar riskēt", "Tas vēl ir pārāk bīstami" u. tml.

Protams, mūsu iecerētā lieta patiesi bija ļoti bīstama. 1920. gadā Vācijā daudzās vietās nacionāli noskaņotu cilvēku sapulce, kura atklāti apelē pie plašām tautas masām, bija vēl neiespējama. Šādu sapulču dalībniekus vienkārši piekautu un izgaiņātu. Tam nebija vajadzīgas lielas pūles. Tolaik pat buržuāzisko partiju lielās masu sapulces izklīda, parādoties ducim komunistu. Taču sarkano kungi paši lieliski zināja, cik nekaitīgs un nevainīgs bija lielais vairums toreizējo buržuāzisko partiju sapulču, kuras vairāk līdzinājās garlaicīgiem atpūtas klubiem. Sarkanie pat nepūlējās vajāt nevainīgas sapulces. Toties viņi īpaši nesaudzīgi grāva tādas sapulces, kuras viņiem šķita bīstamas. Tad viņi vispirms lika lietā visdrošāko ieroci — vardarbību un teroru.

Šiem marksistiskajiem krāpniekiem visvairāk vajadzēja neieredzēt tos cilvēkus, kuri bija apzināti sev izvirzījuši uzdevumu izraut plašas tautas masas no internacionālo marksistisko ebreju un biržas partiju monopolistiskās ietekmes un atgriezt šīs masas zem nācijas karogiem. Tikai nosaukums "Vācijas strādnieku partija" vien šos kungus sakaitināja līdz baltkvēlei. Nebija grūti saprast, ka jau pirmajā izdevīgajā gadījumā nāksies sastapties nopietnā cīņā ar šīm, tolaik vēl uzvaras apskurbināta­jām, marksistu bandām.

Toreizējās partijas šaurajā loka valdīja stipras bailes no šīs sadursmes. Cilvēki baidījās no tā, ka tiksim piekauti. Tā radās tieksme pēc iespējas mazāk uzstāties publiski. Cilvēki baidījās, ka jau pati pirmā sapulce var tikt izjaukta un ka tas var sagraut visu kustību. Man nebija viegli pārliecināt kolēģus, ka no šīs sadursmes nevajag izvairīties. Gluži pretēji, tai jāiet pretī un jārīkojas ar tiem ieročiem, kas vienīgie nodrošina aizsardzību pret varmākām. Teroru var salauzt tikai ar teroru, bet nevis ar garīgiem ieročiem. Jau pirmās sapulces panākumi nostiprināja manas pozīcijas. Tagad radās jau drosme sasaukt otru, lielāku sapulci.

Aptuveni 1919. gada oktobrī Eberla alus darītavas pagrabā notika otra, daudz lielāka sapulce. Tās temats bija "Brestļitovska un Versaļa". Par to runāja četri referenti. Pats runāju apmēram stundu, un man bija lielāki panākumi nekā iepriekšējā sapulcē. Apmeklētāju bija nedaudz vairāk par 130. Neiztika arī bez mēģinājuma izjaukt sapulci, taču mani kolēģi šo mēģinājumu apspieda jau iedīglī. Skandalētājus pamatīgi piekāva un nolaida pa kāpnēm.

Pēc divām nedēļām tajā pašā telpā notika nākamā sapulce. Apmeklētāju skaits jau pārsniedza 170, t.i., šajā telpā tā bija pietiekami liela auditorija. Atkal uzstājos, un manas sekmes bija lielākas nekā iepriekšējā reizē.

Sāku pieprasīt sapulces rīkošanu daudz lielākā zālē. Beidzot mums izdevās atrast tādu zāli pilsētas otrā malā. Tas bija restorāns "Deutsches Reich" Dahauer Straße. Uz pirmo sapulci jaunajās telpās atnāca mazāk cilvēku — aptuveni 140. Komitejā atkal radās nomāktība. Mūžīgie pesimisti apgalvoja, ka rīkojam "sapulces" pārāk bieži. Komitejā notika pamatīgs strīds. Es aizstāvēju viedokli, ka tik lielā pilsētā kā Minhene, kurā dzīvo 700 tūkstoši iedzīvotāju, varētu rīkot desmit sapulces nedēļā. Pārliecināju biedrus, ka nedrīkst ļauties pesimismam jau pēc pirmās niecīgās neveiksmes, kā arī pierādīju, ka mūsu izraudzītais ceļš ir vienīgi pareizais. Ja mēs būsim neatlaidīgi, tad noteikti gūsim panākumus. Vispār visa 1919. -1920. gada ziema bija pilnīgi veltīta tam, lai iedvestu biedriem ticību jaunās kustības neuzvaramajam spēkam un sasniegtu šai ticībai fanātisma pakāpi, kas gāž kalnus.

Nākamās sapulces gaita un panākums uzreiz attaisnoja manu viedokli. Apmeklētāju skaits atkal pieauga līdz vairāk nekā 200 cilvēkiem. Oratoru panākumi bija lieli un arī finansiālā ziņā guvām labus ienākumus.

Tūdaļ atkal sāku uzstāt, ka jārīko nākamā sapulce. Tā notika pēc nepilnām divām nedēļām; to apmeklēja jau 270 cilvēki.

Pēc divām nedēļām jau septīto reizi uzaicinājām tajās pašās telpās visus mūsu draugus un piekritējus. Atnāca vairāk nekā 400 cilvēku, un zālē jau ar grūtībām spēja iespiesties visi gribētāji.

Tieši šajā laikā notika jaunās kustības iekšējā veidošanās. Nelielajā kustības piekritēju pulkā bieži izcēlās lieli strīdi. No dažādām pusēm — kā tas diemžēl mēdz notikt arī mūsdienās, — mūs kritizēja par to, ka savu jauno kustību saucam par "partiju". Šajā uzskatā vienmēr esmu saskatījis un arī tagad saskatu to cilvēku garīgā apvāršņa šaurību un pilnīgu nepraktiskumu, kuri tā runā. Šādi vienmēr kritizē tie, kuri neprot nošķirt ārējo no iekšējās būtības un kuri gribētu noteikti uztiept mūsu kustību iespējami skaļāk skanošu vārdu, kas visādā ziņā būtu aizgūts no ļoti seniem laikiem.