Mana Cīņa

Katru trešdienu kādā nelielā Minhenes kafejnīcā pulcējās tā dēvētā komiteja. Reizi nedēļā notika diskusiju vakars. Tā kā viss "partijas" biedru sastāvs ietilpa komitejās, tad partijas cilvēki, protams, bija vieni un tie paši. Tagad uzdevums bija paplašināt šī nelielā pulciņa ietvaros, iekarot kaut nelielu skaitu jaunu piekritēju. Taču vēl svarīgāk bija jebkādā veidā šo kustību padarīt kaut cik pazīstamu plašākās cilvēku aprindās.

Mēs izmantojām šādu tehniku.

Reizi mēnesī, bet vēlāk reizi divās nedēļās centāmies sasaukt "sapulci". Ielūgumus uz šīm sapulcēm rakstījām ar roku, pēc tam ar rakstāmmašīnu, un sākumā paši arī izdalījām tos. Katrs griežamies pie saviem paziņām un pārliecinājām viņus ierasties uz sapulci.

Rezultāti bija ārkārtīgi nožēlojami.

Vēl atceros, kā pats šajā laikā izdalīju apmēram 80 tādu ielūgumu. Vakarā sēdējām sapulces telpā un nepacietīgi gaidījām, kad ieradīsies tautas masas.

Pienāca sapulces sākšanas laiks. Nogaidījām vēl stundu ilgāk, bet nevienu nesagaidījām. "Priekšsēdētājam" nācās paziņot "sapulci" par atklātu tiem pašiem septiņiem apmeklētājiem.

Pēc tam sākām pavairot ielūgumus kādā Minhenes rakstāmlietu veikalā. Sekmes bija tādas, ka turpmākajās sapulcēs ieradās mazliet vairāk cilvēku. Lēni un pakāpeniski apmeklētāju skaits pieauga līdz 11,13, tad 17, 23 un visbeidzot 34 apmeklētājiem.

Savākuši niecīgu naudas summu, beidzot varējām ievietot pirmo sludinājumu par sapulci laikrakstā, proti, toreizējā neatkarīgajā izdevumā "Münchener Beobachter". Sekmes bija pārsteidzošas. Mēs bijām izziņojuši sapulci Minhenes Galma alus darītavas pagrabā (nejaukt ar šīs alus darītavas lielo zāli) — nelielā telpā, kurā bija vietas ne vairāk par 130 cilvēkiem. Šī telpa toreiz likās kā liela zāle, un visi baidījāmies, vai tajā vakarā tik "milzīgu" telpu piepildīs apmeklētāji.

Pulksten 7 vakarā telpā bija 111 cilvēku, un mēs atklājām sapulci.

Ievadreferātu nolasīja kāds Minhenes profesors. Man vajadzēja uzstāties kā otrajam referentam — pirmo reizi publiskā sapulcē.

Toreizējais partijas priekšsēdētājs Harera kungs visu šo pasākumu uzskatīja par ļoti riskantu. Šis augstākā mērā kārtīgais kungs bija stingri pārliecināts, ka man, Hitleram, gan bija ļoti daudzpusīgas spējas, bet trūka tikai vienas, proti, ka es nebiju orators. Pārliecināt viņu par to, ka tas tā nav, nebija nekādas iespējas arī vēlāk.

Taču viņam nebija taisnība. Šajā sapulcē man tika dota iespēja runāt 20 minūtes.

Es runāju pusstundu. Un tas, ko es agrāk tikai instinktīvi biju jutis, tagad tika pierādīts praksē: es pratu runāt! Manas pusstundu ilgās runas beigās klausītāji bija pilnīgi elektrizēti. Vispirms viņu entuziasms izpaudās tā, ka pēc mana aicinājuma materiāli atbalstīt kustību, turpat uz vietas tika savāktas 300 markas. Tas novēla slogu no mūsu pleciem. Mūsu partijas nabadzība tajā laikā bija tik milzīga, ka nebija līdzekļu, lai iespiestu pirmās tēzes, nemaz jau nerunājot par uzsaukumu iespiešanu. Tagad tika izveidots pirmais nelielais fonds, kas ļāva segt kaut vai pašus nepieciešamākos izdevumus.

Taču šīs pirmās lielākās sapulces panākumi bija nozīmīgi arī citā ziņā.

Tajā laikā veicu pirmos pasākumus, lai komitejas sastāvā iesaistītu jaunus un svaigākus spēkus. Kara gadu laikā biju nodibinājis draudzīgas attiecības ar daudziem uzticamiem biedriem. Tagad manā ietekmē šie cilvēki sāka stāties jaunās kustības rindās. Tie visi bija enerģiski jauni cilvēki, pieraduši pie disciplīnas un karadienestā ieguvuši atziņu, ka pasaulē nav neiespējamā, vajag tikai to pa īstam gribēt.

To, cik ļoti svaigu asiņu pieplūdums mums patiesi bija vajadzīgs, varēju pārliecināties jau pēc dažām kopīga darba nedēļām.

Toreizējais pirmais partijas priekšsēdētājs Harera kungs bija žurnālists, un kā žurnālistam viņam bija pietiekami daudzpusīga izglītība. Taču viņam piemita liels trūkums, kas partijas vadonim bija pavisam nepiedodami: viņš nebija tautas masu orators. Harers strādāja ļoti centīgi un apzinīgi, bet viņam trūka plaša vēriena. Var jau būt, ka tas ir izskaidrojams liesi ar to, ka viņš nebija liels orators. Drekslera kungs, kas tolaik bija vietējās Minhenes grupas priekšsēdētājs, bija strādnieks. Arī viņam nebija liela oratora talanta. Turklāt viņš nebija bijis karavīrs: nebija dienējis karadienestā un arī kara laikā nebija bijis mobilizēts. Drekslers bija fiziski vārgs cilvēks un nepietiekami izlēmīgs, un viņam nebija tieši to dotumu, kuri nepieciešami, lai ietekmētu maiga rakstura cilvēkus. Tādējādi abi priekšsēdētāji nebija tādi, kādi nepieciešami cilvēkiem, lai viņiem iedvestu fanātisku ticību kustības uzvarai, lai modinātu dzelžainu enerģiju un vajadzības gadījumā ar rupju noteiktību aizmēztu no ceļa visus šķēršļus, kuri traucē jaunās idejas attīstību. Tam bija vajadzīgi cilvēki ar atbilstošiem fiziskajiem un idejiskajiem dotumiem, tādi cilvēki, kuri ir apguvuši militāros tikumus un kurus varētu raksturot šādi: ātri un veikli kā dzinējsuņi, elastīgi un sīksti kā āda, cieti un nelokāmi kā Krupa tērauds.