Ja tu, piecēlies no rīta, paņem rokā ebreju laikrakstu un neatrodi tajā jaunus apmelojumus par sevi, tad tas nozīmē, ka iepriekšējo dienu esi pazaudējis veltīgi. Ja tas tā nebūtu, tad ebreji noteikti arī tagad uzbruktu tev, lamātu, gānītu, apmelotu, lādētu, vajātu. Kas pa īstam cīnās pret šiem mūsu tautas ļaunākajiem ienaidniekiem, visas āriskās cilvēces un visas cilvēces kultūras ļaunākajiem ienaidniekiem, pret to, protams, ebreju rase noteikti plosīsies.
Ja šādus uzskatus pieņems mūsu piekritēji, tad jaunā kustība kļūs nesatricināma un neuzvarama.
14. Mūsu kustībai ir sistemātiski jāieaudzina cieņas jūtas pret izcilu personību. Tā nekad nedrīkst aizmirst, ka talantīga personība ir progresa galvenais virzītājspēks, ka katra dižena ideja un katra dižena rīcība ir tikai viena cilvēka radošā spēka produkts. Pielūgsmes jūtas izcilas personības diženuma priekšā ir ne tikai pienācīga nodeva šim vienam cilvēkam, bet arī vienotāja saikne, kas daudzus cilvēkus apvieno vienā darbībā.
Personības diženums nav ne ar ko aizstājams. To nevar aizstāt ne ar ko, it īpaši tajā gadījumā, ja tā iemieso kulturāli radošo elementu, bet nevis tikai organizatoriski mehānisku faktoru. Tāpat kā nevar aizstāt izcilu gleznotāju, kas paguvis tikai līdz pusei uzgleznot gleznu, tāpat nevar aizstāt arī izcilu dzejnieku, domātāju, diženu valsts darbinieku un izcilu karavadoni, jo visu šo cilvēku darbība ir māksla. Viņu talants ir dieva dāvana, nevis mehāniskas mācīšanās rezultāts.
Visi lielākie apvērsumi un iekarojumi pasaulē, visi izcilie kultūras notikumi un nemirstīgie darbi valsts vadības jomā u. tml. ir uz mūžīgiem laikiem nesaraujami saistīti ar kāda atsevišķa cilvēka vārdu, kas ir šo diženo darbu radītājs. Atteikties no pielūgsmes izcila cilvēka priekšā nozīmē atteikties izmantot visu to grandiozo spēku, kas strāvo no visiem izcilajiem darbiniekiem šajā zemē.
Ebreji labāk par visiem saprot šo patiesību. Viņu nometnes izcilie darbinieki ir "izcili" tikai graujošā darbā, cīņā pret cilvēci un tās kultūru. Taču viņus ebreji padara par pusdieviem. Ja tautas grib pienācīgi godināt savus patiesi diženos darbiniekus, tad ebreji nekavējoties saceļ troksni un to iztēlo kā "personības kultu".
Ja kāda tauta ir kļuvusi tik gļēva un pakļāvušies šai ebreju iedomībai un nekaunībai, tad tas nozīmē, ka tā ir atteikusies izmantot tās rīcībā esošos visizcilākos spēkus. Jo mūsu spēks nav cieņā pret "masu", bet gan ģēnija pielūgsmē un centienos pacelties līdz viņa idejām.
Kad cilvēki salūst un krīt izmisumā, tieši tad viņiem visvairāk vajadzīgi diženi ģēniji. Tieši tad uz nabagajiem un nelaimīgajiem cilvēkiem noraugās pagātnes diženo cilvēku ēnas, kuri pratuši kļūt par cīnītājiem pret trūkumu, negodu, nelaimēm, kā arī pratuši parādīt cilvēkiem ceļu uz laimīgu dzīvi.
Kauns tautai, kas kaunas vērst savus skatus uz diženiem cilvēkiem, alkstot pēc palīdzības!
* * *
Mūsu kustības rašanās sākumposmā visvairāk cietām tāpēc, ka tās vadoņu vārdi vēl nebija pazīstami un pretinieki kustībai nepiešķira nopietnu nozīmi. Tas visvairāk traucēja panākumu gūšanu. Šajā posmā sapulcēs piedalījās tikai seši, septiņi, augstākais, astoņi cilvēki, un galvenās grūtības bija tieši šim nelielajam personu skaitam iedvest nesatricināmu ticību jaunās kustības diženai nākotnei.
Padomājiet tikai! Seši vai septiņi vīri — cilvēki bez vārda — apvienojas, lai radītu varenu kustību, kurai jāspēj izdarīt tas, kas nav izdevies milzīgajām masu partijām, proti, jā atjauno Vācijas valsts — vēl varenāka, vēl lieliskāka, nekā tā bijusi jebkad agrāk. Ja tajā laikā mums būtu uzbrukuši vai sākuši mūs izsmiet, mēs jau būtu bijuši laimīgi. Taču pats smagākais bija tas, ka mūs galīgi neievēroja. Tādēļ tajā laikā cietām visvairāk, it sevišķi es personiski.
Kad iestājos šajā nelielajā pulciņā, vēl nevarēja būt runas ne par partiju, ne arī par nopietnu kustību. Augstāk jau minēju savus pirmos iespaidus par pirmajām tikšanās reizēm šajā pulciņā. Tuvākajās nedēļās vēl un vēlreiz pārliecinājos, cik bēdīgs ir šīs tā dēvētās partijas stāvoklis. Aina bija patiesi nomācoša. Partijas rīcībā nebija pilnīgi nekā. Tomēr vienlaikus nelielā partija bija it kā miniatūrs parlaments, t.i., tieši tāda pat institūcija, kurai partija bija pieteikusi cīņu. Šajā mazajā partijā jautājumi arī tika izlemti ar balsu vairākumu. Ja īstos parlamentos cilvēki ilgus mēnešus līdz aizsmakumam strīdējās par nozīmīgām problēmām, tad mūsu mazajā pulciņā bezgalīgi diskutēja par to, kā atbildēt uz kādu nejauši pienākušu vēstuli.
Protams, plašākām tautas masām nebija nekāda piekšstata par mūsu toreizējo darbu. Neviens cilvēks Minhenē šo partiju pat nezināja vārda pēc, atskaitot pusduci tās piekritēju un viņu nedaudzos paziņas.