Magacitli

Pēc stundas lidojuma Loss atpazina aizu ar skatu uz skaistu pļavu zemienē starp kalnu sienām un nogriezās turp. Pār galvu nolija siltums. Šeit viņš satika Aelitu un uzzināja saprašanas un mīlestības laimi, šeit viņš satikās ar to, kuru vērtēja augstāk nekā dzīvību. Un šeit arī viņu pazaudēja ...

Laiva uzkārās virs sulīgu, nokārušos, zilganzilu vītoliem un ievām līdzīgu koku birzīm. Zem kokiem ganījās ganāmpulks mazu, garspalvainu dzīvnieku. Viņiem bija resnas lāča ķepas un plakani, miermīlīgi purni. Haši - tā viņus sauca marsieši.

No ezera aiz birzs veda plašas kāpnes uz terasi, uz kuras stāvēja Tuskuba māja. Bet statuju abās pusēs vairs nebija, tās pārvērtās gruvešu kaudzēs. Vispār arī bijušā Marsa valdnieka māja bija sagrauta. Uz zvaigznes formas smilšainās platformas tās priekšā bija redzami sprādzienu krāteri un garas kvēpu mēles. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Karsta dūmaka. Putekļi. Pamestība. Saldi skābenas nāves smaržas.

- Šeit? - vaicāja Augstais.

Atbildes vietā Loss vadīja laivu uz leju, apstādināja to pie sabrukušās mājas vārtiem. Izlēca, izlīda starp nokritušajām kolonnām caur sienas caurumu, iegāja brīnumainā kārtā neskartajā stūra telpā, kur Aelita savulaik uzņēma viesus no Zemes.

Krūtis smacēja skumjas. Asaras piepildīja acis. Loss dusmīgi piesita kāju, izslaucīja ar dūri acis un palūkojās apkārt.

Gaismas kūļi ar tajos dejojošām putekļu daļiņām krita caur sienas un griestu plaisām uz mozaīkas grīdas. Starp plakanajiem grāmatu plauktiem stāvošās bronzas statujas un vāzes bija notriektas un sasistas. Apgāzts plats soliņš ... uz grīdas izkaisīti kaulu veltnīši un grāmatas skaistos iesējumos ... salauzts rakstāmgalds ... matēts ekrāna spogulis, vesels!

Loss, krakšķinādams ar trauku fragmentiem un apmetuma drupačām, pienāca klāt un pavilka auklu. Atskanēja kluss tarkšķis. Ekrāns uzliesmoja ar perlamutra nokrāsu, tā dziļumā parādījās kaut kādas alas kontūras un tajā - tieva cilvēka figūra. Aelita?

Loss pieliecās pie ekrāna, pastiepa roku.

Atskanēja vēl viens tarkšķis, pa ekrānu pārskrēja zilu elektrisko dzirksteļu kūļi, tas nodzisa.

Aiz muguras atskanēja krakšķi.

Loss pagriezās, ķerot pēc mauzera. Uz viņu, no bailēm pietupdams, lūkojās resns marsietis pelēkā halātā. Loss viņu atpazina: tas bija Tuskuba zemju pārvaldnieks, Aelitas kalps.

- Magacitls ir dzīvs! - viņš nomurmināja pīkstošā balsī, kratīdams resnos vaigus, nokrita ceļus uz grīdas. - Magacitls ir atgriezies!

- Kur ir Aelita? - Loss, viss liesmojot pielēca pie viņa.

Marsietis atstreipuļoja, nobālēja, trīcēdams sāka vaimanāt:

- Aelita ir mirusi ... Tuskubs paņēma viņas ķermeni ... visi ir miruši ... tuvojas Talzetls ... Magacitli visus nogalinās ...

- Aizveries, muļķi! - Loss viņu rupji sapurināja aiz pleciem. - Neviens tevi negrasās nogalināt. Aelita ir dzīva! Viņa mani nesen, pirms diviem mēnešiem, pasauca pa radio. Kur Tuskubs viņu aizveda?

"Es nezinu, kungs! - Resnulis sabruka ar seju uz grīdas, cenšoties noskūpstīt Losa zābaku. - Viņu ir daudz ... viņi ir visur ... drīz viņi visi nomirs ...

- Kā ir daudz? Citlu?

- Brūno ... visur Husana karotāji ... viņu tūkstoši un tūkstoši... viņi tika klāt karalienes Magras svētajām relikvijām ... sakāva Tuskuba karotājus ... viņiem ir flote ... un dīvainas mašīnas no Magras velvēm ...

- Kur var atrast Tuskubu?

- Nezinu, kungs! Nemeklējiet viņu, nomirsiet ... tur, kur ir viņš - vienmēr ir nāve ...

- Velna gļēvulis! Viss tev nāve ...

Loss nospļāvās, izrāva kāju no mājkalpotāja rokām, sajuta skatienu, pagriezās. Uz viņu caur pieri skatījās nemanāmi un klusi ienākušais Augstais.

- Ko viņš teica?

- Neko nozīmīgu. Viņš nezina, kur paslēpies Tuskubs. Murmina par karalienes Magras relikvijām, it kā Husana armija tās pārņēmusi savā īpašumā. Varbūt arī zenītieroči ir no turienes. Mums vajadzētu nokāpt līdz Svētajam Slieksnim, paskatīties ...

- Kas tas par slieksni?

- Saskaņā ar leģendu tas ir no Zemes pirms divdesmit tūkstošiem gadu atlidojušo atlantu mantojums. It kā zem tā guļot kaut kāds Ļaunums. To ieskāvuši trīs neredzamu ugunskuru gredzeni, un tas izgatavots no zelta. Bet blakus ...

- Kas?

- Aelitas slēptuve. Lai gan es domāju, ka tā iznīcināta.

Loss atcerējās ...

- Paliec sveiks Mans vīrs, Debesu Dēls.

Viņas pirksti pārslīdēja pār viņa seju. Loss taustīdamies atrada viņas rokas un paņēma indes pudeli. Viņa ātri, ātri - ar vienu elpu - murmināja viņam ausī:

- Uz manis ir aizliegums, es esmu veltīta karalienei Magrai ... Pēc senās paražas un briesmīgā Magras likuma, jaunavu, kas pārkāpusi iesvētīšanas aizliegumu, iemet labirintā, akā. Tu to redzēji ... Bet es nespēju pretoties Debesu Dēla mīlestībai. Esmu laimīga. Paldies tev par dzīvi. Tu atgriezi mani Hao tūkstošgadēs. Paldies, mans vīrs ...