Magacitli

Atceroties sava ceļabiedra norādījumus, Loss neuzlidoja augstu, vadīja nedaudz šūpojošos laivu pāri ēku slīpajiem plakanajiem jumtiem, no kuriem daudzas stāvēja izdauzītiem logiem vai bija pat pilnībā sagrautas. Ielu aizās pūta sauss vējš, kas pluinīja papīra atliekas, lupatas un kartona kastes. Visur bija kauju un iznīcības pēdas, pamestas elektriskās mašīnas, no spirālēm un diskiem, sagrauti gaisa kuģi, marsiešu līķi. Pamestība un nāve bija visur. Pa muguru pārskrēja ledaini drebuļi. "Kaut tik viņa būtu dzīva! Kaut tik viņa būtu dzīva!" - kā buramvārdus domās atkārtoja Loss. Konvulsīvi satvēra stūri. Apņēmība atrast Aelitu ar katru minūti kļuva stiprāka ... Uzausa gaisma.

Debesis austrumos kļuva zaļganas, pa tām izkaisījās sārtas, dzeltenas un zeltītas krāsas svītras. Virs diezgan tuvā horizonta robainās līnijas parādījās bāla, neliela saule.

- Vairāk pa kreisi! - izmeta Augstais, grozot galvu. Loss paklausīja.

Zem laivas aizslīdēja novārtā atstātie, pusizpostīti piekaramie dārzi, smagas drūmas ēkas no melna un sarkana akmens, pulēti, ielauzti jumti. Tuvojās sašķiebies režģains elektromagnētiskais tornis, viens no tiem, kas atbalstīja planētas vispārējo elektrisko lauku. Aiz tā kā milzu pirksts rēgojās Magacitla statuja. Loss pamanīja nelielu kustību starp torni un pēdējo pilsētas ēku, apturēja laivu.

- Lūk viņi! - nočukstēja caur sakostiem zobiem Augstais. Uz neapbūvēta laukuma ar atkritumu kalniem un sabrukušo māju gružiem atradās apaļa telts, divas mašīnas ar spirālēm un diskiem - lodveida zibeņu metēji, liels kuģis ar četriem vertikāliem propelleriem, vairākas mazākas laivas un vēl viena ierīce režģotas sijas formā, kurai abās pusēs piestiprinātas vadotnes ar diviem šauriem un gariem, haizivīm līdzīgiem metāla cigāriem.

- Raķetes ... - Loss nomurmināja.

- Pats īstākais zenītraķešu komplekss. Nez, kurš marsiešus samācījis pielāgot palaišanas ierīcei griestu fermu? Vai arī tā nav griestu ferma? Neviens cits zemietis izņemot jūs uz Marsu, nejauši neatlidoja?

- Nē, - Loss pakratīja galvu. - rakstītu laikrakstos ... Amerikāņi savu aparātu vēl tikai projektē... varbūt ķīnieši? Bet es neesmu pārliecināts ...

- Labi, tūlīt tiksim skaidrībā. Vai jums ir bumbas?

- Granātas...

- Arī derēs. Nedaudz patrokšņosim. Kur jūs viņas salikāt?

- Maisā aiz sēdekļa.

Augstais ar roku sataustīja maisu, pavilka to pie sevis, atraisīja.

Šajā brīdī viņu laivu pamanīja. Uzliesmoja prožektors, raidot rītausmas gaišajās debesīs staru. No telts kā zirņi izbira marsieši brūnās uniformās, ne Tuskuba valdības karaspēks, bet arī ne Hora salašņas.

- Piķējiet! - nepatīkamā balsī pavēlēja Augstais. - Nenolaidieties. Uz priekšu!

Loss ievadīja laivu piķējošā lidojumā.

Kad viņi pārlidoja pār pamodināto marsiešu skudru pūzni, atskanēja plaukšķi, uzkūpēja dūmu grīstes, pa korpusu nošņakstēja lodes - uz laivu atklāja uguni, - Augstais vienu pēc otras nometa trīs granātas. Nodārdēja trīs sprādzieni.

To iedarbības rezultāts bija briesmīgs.

Telts sašķīda gabalos un aizdegās. Raķešu palaišanas iekārta sašķiebās, lēnām nogāzās uz sāniem, izšķaidot bēgošās figūriņas, raķetes izkrita no ligzdām.

Viena no granātām trāpīja elektriskajā mašīnā, un pēc dažiem mirkļiem tā pārvērtās par zilu uguns bumbu, kas pārplīsa ar spilgtas elektriskās uguns strūklām.

Izdzīvojušie marsieši gaudodami rāpoja prom no uzspridzinātās nometnes, paslēpās aiz akmeņu un gružu kaudzēm.

- Lejup! - izmeta Augstais. - Nosēdieties pie torņa! Loss paklausīja, novērtējot biedra spēju pareizi novērtēt situāciju un kompetenti cīnīties, netaupot ienaidniekus. Vispār, ja Augstais bija patiešām bija balto virsnieks, te nebija nekā pārsteidzoša.

Laiva nolaidās uz vairāk vai mazāk līdzenās platformas torņa pamatnē, noklātas ar kvēpiem; viss šeit bija izdedzis.

- Iešu pakaļ "mēlei"!

Augstais izlēca no laivas, kaut kur parāvās sānis, pazuda aiz gruvešu kaudzes. Atskanēja vāji, it kā putnu kliedzieni, sitieni pa dzelzi, sprēgas.

Loss sarauca pieri un izkāpa, turēdams roku uz mauzera spala. Līdz riebumam negribējās cīnīties. Bet citas izejas arī nebija. Atrast Aelitu bija iespējams tikai kādu nopratinot.

Parādījās Augstais, turēdams izstieptā rokā aiz brūnā kombinezona apkakles, sārtu, asdeguna marsieti ar šausmās izvalbītām acīm. Augstais viņu sakratīja, un marsietis aizvēra acis, salika rociņas, gatavojoties nāvei.

- Jautājiet, Mstislav Sergejevič, - ar pretīgumu noņurdēja Augstais. - Es viņu valodu nesaprotu, un diemžēl man nav lingvera.

- Tao hatskha Tuskub? - Loss uzdeva jautājumu. (Kur tagad ir Tuskubs?)

Marsietis bailīgi atvēra acis, ieraudzīja inženieri, vāji noraustījās, sāka vicināt rokas un kājas. Nopīkstēja:

- Uzurpators slēpjas kalnos ... mēs viņu meklējam ...

- Kas tie - "mēs"?

- Tumas Lielā Tēva Husana karotāji.

- Kas tas vēl par Lielo Tēvu? - Loss bija pārsteigts. - No kurienes tāds uzradies?