Magacitli

Ātri pārskrējis pār kupraino tiltu alas ezeru mākoņos, Loss, tāpat kā iepriekšējo reizi - tajā dzīvē, - uzmeta skatienu sudrabaini bālajai kalnu perspektīvai, izskrēja uz platformas, kas izvirzījās pār milzu kanjonu. Tomēr Svēto Slieksni kas mirdzētu ar blāvu zeltu, pa labi no dzegas esošās alas dziļumos, neieraudzīja. Tā vietā tvaika straumēs kūpēja ezera zaļganmelnais spogulis.

Norijis siekalas, rūgtas kā vērmeles, Loss paskatījās uz Liziaziras panorāmu. Sāpīgas apžilbinošas ilgas iedūra sirdī. Lūk, ugunskura ogles, tamla apdegušie zari, piespiestas sūnas, uz kurām bija sēdējusi Aelita kad dziedāja ulla dziesmu, lūk  brūngani plankumi - viņa asinis, kas palikuās uz akmens pēc tam, kad Gusevs atrada savu biedru. Lūk samīcītas patronas - karavīri šāva uz viņu ... Un pilnīgs klusums, nekustīgums apkārt. Miris klusums!

Loss, aizturējis elpu, tuvojās klintij, zem kuras karnīzes sākās ieeja alā. Bronzas trīsstūra durvis bija izlauztas un gulēja netālu. Pieliecies, viņš iegāja alā. Acis uzreiz nepierada pie pustumsas. Viņš saskatīja baltu guļvietu, visur izmētātus spilvenus, segas - viss bija pa vecam, nekas nebija mainījies. Tikai nedega lampa un nebija Aelitas.

Kājas kļuva nespēcīgas. Viņš nokrita ar seju uz guļvietas, izstiepa rokas, apķerot rēgu. Tad apsēdās uz malas, sakumpis, ar trulu skatienu nolūkodamies sev priekšā. Kādas mokas viņš tagad būtu pārcietis, ja tikai viņa būtu blakus! Kādus elles lokus būtu izgājis! ...

Ievaidējās aiz bezspēcības, vilšanās un ilgām. Šeit viņa bija bijusi - izstiep roku - un uzdursies ķermenim ...

Roka spontāni pacēlās, pieskārās gludajam zīdam. Nē! Viņas nav! Kur tu esi pazudusi, mana mīlestība? Kā lai es dzīvoju bez tevis?! Un vai vispār ir vērts dzīvot? ...

Čauksti aiz muguras ...

Zirnekļi? Gaida savu stundu? Še jums, nesagaidīsiet!

Viņš satvēra mauzeri ... un sastinga, iepletis acis. Uz sliekšņa parādījās miglaina figūra ... maigās sejas kontūras ...Ak Dievs! Aelita?

Figūriņa tuvojās.

Salauztā sirds atgriezās.

Ar bailēm un neticību uz Losu noraudzījās Aelitas kalpone Iha.

Svētais Slieksnis

No Ihoškas brūnajām acīm nepārtraukti lija asaras, viņa tās noslaucīja ar kabatas lakatiņu, šņukstēja, uzticīgi, pārsteigti skatījās uz Losu - un runāja, runāja, pārtraucot sevi, vicinot rokas, atcerēdamās šausmas un bailes. Loss redzēja, ka viņa nepacietībā grib jautāt par Gusevu, bet neuzdrošinās, un tad pats viņai pastāstīja par savu bijušo ceļabiedru, kurš palika uz Zemes. Viņš bija apsolījis, ka kādreiz atgriezīsies, un Ihas acīs uzdzirkstīja prieks, kaut arī tās uzreiz atkal kļuva skumjas.

Pēc marsietes teiktā, Tuskuba karš ar Horu drīz beidzās. Drīz vien strādnieku kustības vadītājs tika nogalināts, un viņa līdzgaitnieki aizbēga. Bet no dienvidu kalniem un Sirta tuksneša Soacērai tuvojās Husana ordas, kurš pasludināja sevi par Magacitlu pēcnācēju un jauno Tumas valdnieku, un atkal atsākās karš visu iznīcinošs un nežēlīgs. Kas kopumā, kā atcerējās Loss, nāca Tuskubam par labu. Pats Aelitas tēvs vēlējās iznīcināt galvaspilsētu, iznīcināt izklaides un narkotiku lietošanas sistēmu iedzīvotājiem. Un karš ar Husanu viņam palīdzēja īstenot šīs ieceres. Bet viņš neaprēķināja savus spēkus. Valdības karaspēks tika sakauts, iznīcināts, Tuskubs aizbēga kalnos.

- Nu bet kā viņai iet, Aelitai? - Ihu dedzīgi pārtrauca Loss. - Kas ar viņu notika? Viņa ir dzīva?!

No meitenes acīm atkal sāka plūst asaras.

- Kundze ir dzīva. Viņa man iedeva šo, - Iha pasniedza Losam ķēdīti ar piemiņas medaljonu - ar dzīvnieka indri ķepiņu iekšā - un palīdzēja man aizbēgt.

Loss satvēra kulonu, piespieda to pie lūpām, atvēra. Papildus relikvijai medaljonā bija zīmīte. Trīcot rokām, viņš to atlocīja un izlasīja:

"Mans vīrs, Debesu Dēls!

Tu atnāksi man pakaļ, es zinu.

Lai lielais Hao tevi aizsargā! Mans tēvs iznīcināja mūsu laimi, bet es viņu nevainoju. Viņš ir tikai ierocis Ļaunuma rokās! Lidojam uz kalniem, kurp - nezinu. Dzirdēju, kā mans tēvs runāja ar apsardzes vadītāju par Dieva Brūci. Tas atrodas ziemeļos, pašā Tumigoras sirdī. Bet pa gaisu tur nokļūt nevar, tikai caur Magras labirintiem. Atrodi mani, mans vīrs, mans vienīgais!"

Loss sastinga, kā ārprātīgs raudzīdamies zilganā papīra loksnītē. Nodrebēja no Ihas balss:

- Viņa jūs mīl, kungs! Viņa ir tik neaizsargāta! ...

Loss uzlēca kājās, metās pie izejas, atjēdzās un atgriezās.

- Ko tu zini par Dieva Brūci? Kas tas ir? Aelita man neko par tādu nestāstīja.

- Tas ir briesmīgs noslēpums, Debesu Dēls! - Iha nervozi nolaizīja lūpas, palūkojās apkārt. - Par tā izpaušanu agrāk mēdza iemest akā, citliem! Reiz Tuskuba vietnieks Kaibals ieelpoja havras dūmus un izpļāpājās, un par to viņš tika iemests pie citliem ...

- Vai tiešām neviens nezina, kas tā ir par vietu?

- Sen, ļoti sen bija leģenda par Magacitlu priekšteci dievu Hao, kurš sadusmojās uz viņiem un meta uz Tumu savu Vāli. Vāle nokrita senajā pilsētā Gmorrā, kur dzīvoja Magacitli, viss nodega ... tagad tur ir Brūce ...

- Ko viņa teica? - atskanēja Augstā balss. Noliecies, viņš iegāja Aelitas istabiņā-guļamtelpā.