Magacitli

- Mūsu impērija atrodas aiz Liziazīras un Sirta tuksneša. Mēs nekad nepakļāvāmies uzurpatoram, un, kad viņš uz mums sūtīja savu karaspēku, bet mēs viņu uzvarējām! - Mazā cilvēciņa acīs caur bailēm un sāpēm uzplaiksnīja triumfs. - Viņš aizbēga! Tagad Marsa Pavēlnieks ir aols Husans, mūsu vadonis!

- Ko viņš teica? - Augstais nepacietīgi jautāja.

Loss īsi pastāstīja viņam marsieša runu, ātri jautāja:

- Tuskubova meita Aelita ir dzīva?! - Mazā cilvēciņa zilganā seja saviebās.

- Man par to nekas nav zināms, kungs ... - Loss sakoda zobus, nomierinot drebošo sirdi.

- Kurš no jūsējiem varētu zināt par Aelitas likteni?

- Nezinu, kungs ...

- Pajautājiet viņam, kāpēc viņi mūs notrieca, - Augstais pieprasīja. - Nejauši vai tīšuprāt?

Loss atkārtoja jautājumu.

- Karalienes Magras otrais pareģojums ... - nomurmināja marsietis. - Magacitli atgriezīsies ... Lielais Tēvs nevēlas, lai Magacitli atkal atlido pie mums ... visur ir baterijas, kas sargā debesis ... mēs neļausim ... citādi nežēlīgie citli apēdīs visus ... bet Magacitli tomēr atnākuši ... un tagad mūs gaida nāve! Ieslodzītā murmināšana kļuva klusāka un neskaidrāka. Beidzot viņš pārgrieza acis un apklusa.

Augstais atlaida viņa apkakli. Marsietis nokrita kā lupatu kaudze.

- Viņš nezina ... - Loss nomurmināja, skatoties uz izģindušo augumiņu, attapās. - Šīs zenītbaterijas saliktas pa visu Marsu. Jaunais valdnieks nolēmis neielaist nekādus atnācējus. Bet Tuskubs aizbēdzis.

- Uz kurieni?

- Kalnos. Loss paberzēja ar plaukstām seju. - Pēc šitā vārdiem, viņu meklē. Bet Marss ir sacaurumots ar tuneļiem, pamēģini kādu atrast.

- Tad mums vajag citu "mēli", augstākā rangā un gudrāku. Karavīri prot tikai šaut un izpildīt pavēles.

- Kur tos atrast - augstākos rangus?

- Pilsētās, šī paša Lielā Tēva Husana tuvumā. Ja vajadzēs, var noķert arī viņu pašu.

Loss neviļus pasmaidīja.

- Tur būs vajadzīga armija.

Augstais par atbildi pasmaidīja.

- Tur nepieciešams pēkšņs pārsteigums ... un šāda tāda aparatūra. Kuras man diemžēl nav. Tomēr, vienalga, ir vērts mēģināt.

- Nu, nezinu…

- Vai vēlaties atrast savu ... šo, kā tur viņu ... Aelitu?

- Gribu!

- Tad lidosim.

- Uz kurieni?!

- Meklēt Husana dzīvesvietu.

Loss nedaudz pavilcinājās, tad stingri sacīja:

- Vispirms es vēlos apmeklēt Tuskuba villu. Varbūt Aelita tomēr vēl ir tur.

Augstais atvēra muti, lai strīdētos, bet paskatījies uz inženiera sakniebtajām lūpām atmeta ar roku.

- Lai notiek. Varbūt šis ir īsākais ceļš uz ... - Viņš pārtrauca sevi un ielēca laivā.

Loss palūkojās uz saņurcīto Marsa karavīra ķermeni, izdzirda netālu skanošus saucienus, komandas, šāvienus un steigšus ieņēma pilota vietu.

Laiva pacēlās gaisā.

Liziazīra

Soacēra pazuda tālu aiz kalniem. Laiva lidoja pāri putekļainam un garlaicīgam līdzenumam. Dažās vietās uz dzeltenbrūna fona bija redzami nodedzināti ciemati, piekārto ceļu stabi un sliedes, pārvadi un tilti, estakādes, šauri kanāli, kas robežojās ar melnzaļām sakaltušu dubļu joslām.

Loss pieturējās vairāk uz dienvidiem, atcerēdamies pirmo lidojumu gaisa kuģī un otro - kad pēc Tuskuba pavēles viņus aizveda uz Marsa valdnieka īpašumu.

Pārlidoja pāri milzu cirkam - ūdenskrātuvei, kuras sienas bija veidotas no laika zoba sagrauztiem milzīgiem blokiem. Sienas augšējā virsma bija apaugusi ar krūmiem un biezu dzeltenu zāli. Virs ūdens virsmas ik pa laikam uzvilnīja putojošas strūklakas. Bet ūdens bija daudz mazāk nekā pirmajā lidojumā. Acīmredzot milzīgie sūkņi, kas sūknēja pa caurulēm uz kanāliem ūdeni no Ziemeļpola uz visiem rezervuāriem, bija pārstājuši darboties. Kā sekas bija ūdens līmeņa pazemināšanās cirkos un iepriekš pilno kanālu seklums vai pilnīga izžūšana.

- Ro, - Loss norādīja uz leju, atskatoties uz ceļabiedru. Tas neatbildēja, nodarbināts ar savām domām. Šķērsoja izdegušu ieleju. To izrievoja divi kanāli, sārti sarkani, sausi, gar krastiem aizauguši ar kārtīgām kaktusu rindām. Putekļaini kvēlojošajā dūmakā parādījās vēl viens ezers ar periodiski bangojošu strūklaku centrā. Soama - Loss atcerējās ezera nosaukumu. Aiz tā dūmakā sāka izaugt akmeņainas kalnu virsotnes. Parādījās Liziazīra.

Elpa iesprūda kaklā, un sirds dauzījās pret ribām.

Loss palielināja ātrumu. Laivas ēna skrēja pāri plakanajiem vara sarkanajiem pauguriem, pār smilšu viļņiem, pār kristālisko iežu un solončaku sasprēgājušajiem šķīvjiem. Visur tuksnesi izvagoja sausas kanālu gultnes, biežāk pilnīgi tukšas, akmeņainas, retāk apaugušas ar kaktusiem un ērkšķainiem krūmiem.

No piramidālas klints aizmugures, šķērsām laivas kursam, metās garspārnu putni - ihi - ar pretīgām krokodilu galvām. Loss izšāva no mauzera, vienu notrieca, pārējie atpalika.

Virs apvāršņa pa labi, miglaini karstā gaisa viļņojumā parādījās liela gaisa kuģa propelleri. Loss sagatavojās vajāšanai un kaujai, pēkšņi izjūtot bēgļa nikno kaismīgumu. Tomēr sudrabaini mirdzošais milzis pacēlās debesīs un lēnām aizlidoja uz ziemeļiem. Vai nu marsieši laivu nepamanīja, vai arī noturēja tās pasažierus par savējiem.