Magacitli

Iha, nobijusies, pielēca pie Losa, paslēpās aiz pleca.

- Nebaidies, tas ir mans ceļabiedrs, - sacīja inženieris, atjēgdamies. - Viņš tev pāri nedarīs.

- Interesanta slēptuvīte, - turpināja Augstais, apskatīdams alu. - Ja nezināt, kur tā atrodas, to nav iespējams atrast. Ko tad šī zilsejainā dāmīte teica? Kas viņa ir?

- Aelitas kalpone. Loss atstāstīja Ihas stāstu ceļabiedram. - Es domāju, ka Tuskubs jāmeklē Dieva Brūces apkārtnē. ja varētu uzzināt koordinātes ...

- Pajautājiet viņai, - acis Augstajam iedegās, - viņa zina, kur tas ... Dieva Vāle pēc tam palika?

Loss iztulkoja jautājumu marsietei.

Iha papurināja galvu.

- Par to nevienam nedrīkst teikt! Hao sadusmosies un visus nogalinās!

- Hao ir tālu, - Loss pasmīnēja, - viņš mūs nesadzirdēs.

- Leģenda vēsta, ka Dieva Hao Vāle iegāja dziļi kalna dzīlēs un tur arī palika. Daudzi drosminieki mēģināja to atrast, bet visi gāja bojā.

Loss pārtulkoja Ihas atbildi Augstajam, piebilda:

- Acīmredzot leģenda atspoguļo kaut kādu reālu notikumu, kas notika pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad Magacitli valdīja pār Marsu. Varbūt Marsam bija trešais pavadonis un nokrita uz tā. Vai arī ar to sadūrās komēta.

- Tas ir VIŅŠ! - Augstais uzsita ar dūri plaukstā, uzmeta kvēlojošu skatienu no zem uzacīm uz Ihu. - Kurā vietā Vāle nokrita uz Marsa?

- Viņa nezina, -  Loss papurināja galvu, neizpratnē par biedra reakciju. - Aelita rakstīja, ka pie Dieva Brūces var nokļūt tikai caur tuneļiem, pa pazemi.

- Mēs mēnesi rāposim pazemē, ja ne vairāk. Turklāt mums tomēr jāzina, kurā virzienā doties.

Loss paskatījās uz marsieti.

- Varbūt tu dzirdēji vēl kaut ko par Dieva Brūci un par Hao Vāli?

Iha aizsedzās ar mantijas piedurkni no Augstā skatiena.

- Lai viņš tā neizskatās ... Es baidos no viņa ... Tuskubs runāja ar zinātniekiem, es dzirdēju ... kad Vāle nokrita, izmainījās Tumas ass, notika briesmīga katastrofa, gāja bojā daudz cilvēku un haši ... tagad vietā, kur nokrita Vāle, ir ledus garoza ...

- Tu gribi teikt, ka Tumigora atrodas Ziemeļpolā?!

- Es nezinu, kungs. Tuskubs konsultējās ar zinātniekiem, viņi teica, ka izdzīvojušie Magacitli izcirta tuneļus uz Vāli, bet tur ir ļoti auksts ...

- Pols! Hm-jā! ... Tas ir interesanti. Būtībā, ja šķērsot Liziaziru un polāro loku ... jānoiet tikai apmēram seši simti kilometru, nav nemaz tik tālu. Ja tikai tu visu saprati pareizi.

Iha nošņaukājās, vainīgi saviebās.

- Es esmu muļķe, bet atmiņa man laba ... viņi runāja, es iegaumēju ... Tu nevienam neteiksi, Debesu Dēls?

Loss pasmaidīja.

- Neteikšu, nebaidies. Paldies tev par informāciju. Ja Tuskubs slēpjas pie pola, mēs viņu atradīsim. Jāatrod tikai ieeju tuneļos ... Svētais Slieksnis ir pārpludināts ...

- Par ko jūs runājat? - prasīgi jautāja Augstais.

Loss viņam pastāstīja.

- Ieeja tuneļos zem tā? Augstais pamāja uz alas grīdu. - Zem Sliekšņa?

- Tur sākas karalienes Magras labirints. Es domāju, ka caur to ir iespējams iekļūt Magacitlu tuneļos. Aelita apgalvoja, ka viss Marss izvagots ar alām, tuneļiem un kanāliem. Tomēr Svētais Slieksnis ir applūdis, un mums būs jāmeklē cits ceļš.

- Vai var nokāpt līdz Slieksnim? Es gribu paskatīties uz ezeru. Varbūt ūdeni var izsūknēt vai novadīt.

Loss skeptiski pasmīkņāja.

- Mums nav mašīnu, nav sprāgstvielu, nav instrumentu.

- Paskatīsim. Vai viņa zina, kā pienākt pie Sliekšņa?

Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Ihai. Viņa ātri pamāja ar galvu.

- Pavisam tuvu, klintī tika izcirstas kāpnes, tās ir saglabājušās. Varu parādīt. Bet es baidos ...

- Tu paliec, mēs paši nokāpsim.

Iha atviegloti nopūtās, sarosījās.

- Es Debesu Dēlus pagaidīšu šeit. - Viņa ieslīdēja alas atvērumā.

Loss un Augstais sekoja.

Marsiete pieskrēja pie dzegas, kas pārkārās pār bezdibeni, norādīja uz viltīgi klintīs maskētu kāpņu sākumu. Nezinātājam būtu grūti tās atrast. Loss paskatījās apkārt.

- Un tu visu šo laiku šeit dzīvo viena pati?

- Jā, kungs, - Iha kautrīgi pasmaidīja. - Aelita teica, ka man jāsagaida Debesu Dēls, es  nevarēju nepaklausīt.

- Paldies, mīļā.

Meitene nosarka, uzmeta sānisku skatienu Augstajam un kā kaziņa aizskrēja uz alu. Losa biedrs nez kāpēc viņai izraisīja bailes.

Sāka nokāpt, izmēģinot ar kājām pakāpienus.

- Te noderētu antigravs ... - nomurmināja Augstais, ejot pirmais. - Protams vēl labāk - "golems" ...

Loss nesaprata ceļabiedra vārdus, bet vairs nepārjautāja. Viņa domas nodarbināja Aelita un ceļu meklēšana lai nokļūtu pie viņas.

Nokāpšana līdz kraujas apakšai aizņēma vairāk nekā stundu un prasīja daudz enerģijas. Kāpņu pakāpieni, kas vijās starp klintīm, šur tur bija sagrauti, vajadzēja saspringt, piekļaut ķermeni pie aukstās akmens virsmas un kā čūskai noslīdēt uz nākamo pakāpienu. Beidzot kāpnes beidzās. Loss uz drebošām kājām sasniedza akmeņaino izcilni, apsēdās, atvilka elpu. Nodomāja: viņš vairs nav spējīgs uz šādiem varoņdarbiem, viņš tādiem ir par vecu. Aelita nepazīs, kad ieraudzīs ... Šī doma lika piecelties un panākt ceļabiedru.