Lidojošie šķīvji

—   Neskaisties nu, — Kaurs mierināja draugu. — Zi­nātne, starp citu, pētī dažādus cilvēkus, kā neparastus, tā parastus. Skola mums dabaszinātņu kabinetā atro­das pat cilvēka skelets. Ir taču skaidrs, ka šim skeletam nav nekādu telepātisku spēju, tomēr tas kalpo zinātnei.

—   Nu, vai zini! — Jirnass jau pa īstam noskaitās.

—  Ar skeletu gan vēl par agru mani salīdzināt.

—   Izbeidziet strīdu, — Mēliks iejaucās. — Ķertai no tā nebūs nekāda labuma.

—   Nu labi, — Kaurs teica. — Bet lai tad Jirnass nāk klajā ar kaut ko gudrāku.

—   Ak tu domā, ka es to nevaru? — Jirnass jopro­jām bija noskaņots kaujinieciski.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņš turklāt ir ļoti labs izlūks. Kaut ari viņam piemīt telepātiskas spējas, gal­venokārt viņš tomēr ir lietišķs cilvēks. Viņš ir izlūks šā vārda tiešajā nozīmē. Un izlūkošanā telepātija ir īpaši noderīga. Jo izlūkam jājūt. Viņam il kā ar devīto prātu jājūt, kur varētu draudēt briesmas. Dabas- bērniem, piemēram, šis devītais prāts ir sevišķi labi attīstīts, un tā nav nekāda nejaušība, ka tieši no dabas- bērniem cēlies dažs labs lielisks izlūks.

To visu mazliet pārdomājis, Jirnass teica:

—   Manuprāt, Ķertu un Pēteri vajadzētu izsekot.

Mēlikam un Kauram bija jāatzīst, ka šis priekšli­kums ir vērā ņemams. Tik tiešām — dažkārt ir arī jā­darbojas. Ar telepātijas palīdzību vien visu tā kā tā nepaveiksi. Vienīga bēda, ka viņi mēļodami un prāto­dami zaudējuši daudz dārgā laika un tikmēr Ķerta un Pēteris būs par daudz aizsteigušies viņiem priekšā. Ko darīt?

—   Pie veikala iela sazarojas trijos virzienos, — Mē­liks prātoja. — Arī mēs esam tieši trīs.

—  Vai tiksiet galā? — Jirnass apšaubīja. — Izseko­šanai vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi.

Taču Mēliks un Kaurs apgalvoja, ka viņi tomēr tik­šot galā. Bez tam ilgākai prātošanai vairs neesot laika, un tā nu viņi vispirms veica vidējo distanci — no Jirnasa dārza vārtiņiem līdz veikalam.

—   Sevišķi tālu šie nevarētu būt, — Kaurs apsvēra.

—   Madisam ir lēns temps, augstākais, divi kilometri stundā.

Nu viņi jau stāvēja mazā laukumiņā veikala priekšā un vēroja visas trīs ielas, kuras veda tālāk.

— Es iešu pa Kadiķu ielu, — Jirnass kategoriski paziņoja. — Tur vismazāk staigā ļaudis, turp jāiet visprasmīgākajam izlūkam.

Kaurs izvēlējās Cerību aleju. Nosaukuma labad. Lai būtu cerības. Mēlikam atlika Akas iela. Tā viņi devās uz priekšu, visi ar vienādu skubu.

Jirnass bija apmierināts. Viņš izlēma iet pa Kadiķu ielu ne tikai tādēļ, ka klusākā ielā vajadzīgs labāks iz­lūks. Viņš bija arī tālredzīgāks un iejūtīgāks un centās iedziļināties Pētera psihē. Viņš pieņēma, ka ikviens zēns, ejot pastaigāties ar maz pazīstamu meiteni un mazuli, izvēlēsies tieši tādu ielu, kur mazāk ļaužu. Tomēr ne nākamajā, ne arī aiznākamajā ielu krusto­jumā Jirnass nemanīja ne Ķertu, ne viņas pavadoņus. Līdz ar to viņa pašpaļāvība pamazām zuda. Viņš no­lēma, ka nav nekādas jēgas steigties, un lēnā garā uz labu laimi gāja tālāk.

Arī Kaurs sākumā cerību pilns sīkos riksīšos devās pa Cerību aleju. Viņš domāja — ja kāds ved meiteni pastaigāties, tad katrā ziņā izvēlēsies drīzāk aleju nekā parastu ielu. īstenībā te koku nemaz nebija, bet kaut ko taču nozīmēja šis cēlais svinīgais nosaukums — aleja. Taču arī Kauram nelaimējās. Arī viņš nemanīja ne Ķertu, ne Pēteri, par Madisu nemaz nerunājot. Bei­dzot viņam pazuda jebkāda patika turpināt izsekošanu. Pārmaiņas pēc viņš noskatījās, kā košuma dārzā plūcas suņi, bet, kad suņi bija piekusuši un ak- meņdārzs galīgi izbradāts, viņš ar mazu līkumu devās atpakaļ.

Laime atrast Ķertu un Pēteri krita Mēlikam. Tais­nību sakot, Mēliks neizjūta nekādu laimi, kad, nogrie­zies pa Ķiršu ielu, viņus abus pamanīja. Tieši otrādi, viņš juta sirdī ieduramies dzeloni. Pastaigājas! Ļoti aizkustinoša aina … Divi jaunieši roku rokā iet pretim zeltainajai saulei … Roku rokā viņi gan īsti negāja, viņiem pa vidu gāja bērns. Madiss, protams. No tāda attāluma nevarēja lāgā bērnu saskatīt, bet kas gan cits tas varētu būt. Kādreiz Mēliks pats gribēja Ķertu iepriecināt ar Madisu. Un tagad… Laiki mainījušies, kā redzams. Madiss taču ir Pētera brālītis, Pēteris var viņu katrā laikā bez jebkādas nomas maksas paņemt līdzi Ķertai ko izklaidēties.

Mēliks labprāt būtu atmetis ar roku izsekošanai, būtu aizgajis kaut vai uz kapsētu pie Johannesa Āmpalka zālēs ieaugušā kapa un tur domājis par laiku un cil­vēku mainīgumu. Taču viņš nedrīkstēja to darīt, izse­košana šobrīd bija viņa uzdevums, viņa pienākums. Lai sirds krūtīs saka ko sacīdama, viņam jāseko Ķertai un Pēterim.

Tā kā attālums starp Mēliku un Ķertu un Pēteri bija diezgan liels, Mēlikam nebija sevišķi jaslēpjas. Viņš tikai pagausināja gaitu, vairāk nekā. Un garastāvoklis viņam kļuva arvien sliktāks un sliktāks. Kā ģimene svētdienas pastaigā, viņš īdzīgi nodomāja. Un tad …

Atvērās zaļi darza vārtiņi. Kāda meitene iznāca pa vārtiņiem. Marju! Kā tad, te taču viņa dzīvo. Visi ap­stājās. Arī Mēliks palika stāvam. Un tad visa kom­pānija iegāja pa vārtiņiem dārzā.