Lidojošie šķīvji

Sāda Pētera valoda Ķertu sasmīdināja, un viņi sāka iet. Gāja klusēdami. Madisiņš gāja pa vidu.

—    Ar bērniem ir diezgan daudz rupju, — Pēteris mēģināja uzsākt sarunu.

—   Protams, — Ķerta piekrita.

Labu laiku atkal ne viens, ne otrs neteica ne vārda.

—     Kaut vai tās pašas bailes par plakanās pēdas rašanos, — Pēteris beidzot sacīja.

Bet te Madiss sāka mīdīties pa putekļiem un lallināt:

—     Pēda, pēda, plak, plak, plak. Tipa tapa plak, plak, plak.

—    Nedrīkst! — Pēteris apsauca Madisu. — Tev no­putēs drēbes.

Viņi devās tālāk, un Ķerta domāja par to, cik gan dīvaini, ka pēdējā laikā viņai jānoklausās sarunas tikai par higiēnas jautājumiem. Ar Mēliku viņi bija runājuši par norūdīšanos ar aukstu ūdeni, un Pēteris atkal gra­sās spriedelēt par plakanām pēdām. Bet kas aiz tā slēpjas? Kāpēc Mēliks viņu bija aicinājis uz kapiem? Kāpēc Pēteris gribēja ar viņu pastaigāties? Rūdīšanās un plakanās pēdas … Bet kas ir īstenībā?

—     Bērni ļoti ātri savārta drēbes, — Pēteris teica. — Tagad iela ir tikai putekļaina, bet kad būs dubļi…

—   Mhmh, — Ķerta novilka.

Pēteris noprata, ka sakarīga saruna nesanāks, un ju­tās visai neveikli. Viņš atviegloti uzelpoja tikai tad, kad jau pavīdēja Marju māja. Cerams, ka Riho būs paveicis visus vajadzīgos priekšdarbus. Bet, ja gadī- tos, ka ne, tad viņš savu uzdevumu gan būs kārtīgi izpildījis. Ķerta ir atvesta, un tālāk lai notfek kas no­tikdams.

—     Ar sīko ir gluži patīkami pastaigāties, — viņš mēģināja atsākt sarunu. — Vai ne?

—   Tā nekas, — Ķerta piekrita.

—        Pastaigai tik tiešām ir sava jēga, — Pēteris tur­pināja. — Tu pats pastaigājies un reizē paplašini bērna redzesloku.

—       Un cīnies pret plakanajam pēdām, — Ķerta pie­metināja.

—   Nu jā, — Pēteris teica. — Arī tas, protams.

Tad pēkšņi Ķerta vaicāja:

—        Bet varbūt tev vēl kas bija padomā, kad tu aici­nāji mani pastaigaties?

Pēteris pielika soli — Marju dārzs bija jau tepat.

—       Varbūt tev tomēr bija kāda slepena doma? — Ķerta neatlaidās.

Līdz Marju dārza vārtiņiem atlika vairs tikai pāris desmiti so|u. Taču, mērojot ar Madisa solīšiem, atta- lums būtu divtik garš, un Madiss soļoja briesmīgi gausi. Tik tiešām posts vien ir ar tiem sīkajiem …

—       Kāda slepena doma? — Pēteris nomurmināja, rau­dams Madisu aiz rociņas uz priekšu.

Ķerta pētījoši skatījās Pēteri.

—   To taču es tev jautāju.

Paldies dievam … pašā pēdējā mirklī! Šobrīd Pēteris būtu gribējis Marju vai apmīļot. Tieši īstajā brīdī Marju atvēra vārtiņus un pati iznaca uz ielas.

—       Labdien! — Pēteris sveicināja, un viņa sejā at- pļaiksnījās priecīgs smaids.

—   Labdien! — Marju atņēma. — Vai pastaigājaties?

—        Pastaigājamies, — Pēteris apstiprināja. — Ar sīko šad tad ir tīri jauka pastaigāšanās. Tāpat vien, bez jebkādas slepenas domas.

—   Protams, — Marju piekrita.

Pēteris pēkšņi bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņš krietni vien bija atguvis pašapziņu un paļāvību un pil­nīgi atraisīti teica:

—       Lūdzu, iepazīstieties! Te būs Marju… Un te Ķerta no Tallinas.

—        Kolosāli, — Marju teica. — Nāciet dārzā, es Ķer­tai parādīšu puķes, un mēs varēsim ari kaut ko pa­spēlēt.

Pēteris jautājoši pavērās Ķertā, bet Ķerta uzreiz piekrita Marju priekšlikumam. Apskatit dārzā puķes un

paspēlēt katrā ziņā būs daudz patīkamāk nekā klaiņāt pa putekļainam ielām un klausīties Pētera nesakarīgaja pļāpāšanā.

Viņi visi iegāja pa vārtiņiem dārzā.

7

Drīz pēc tam, kad Mēliks, Jirnass un Kaurs bija aiz­sūtījuši Ķertu uz satikšanos ar Pēteri, viņi sāka mazliet bažīties. Par Pēteri tomēr neviens nevarēja būt pilnīgi drošs. Viņš bija gan Jirnasa telepātijas iespaidā, taču no tā vēl nevarēja secināt, ka viņš būtu kļuvis īsts svē­tais. Ej nu sazini, kas viņam var prātā ienākt un kā­dās dēkās viņš var ievilināt meiteni.

—   Ieņem pozīciju, — Kaurs teica Jirnasam. — Tik ilgi, kamēr Ķerta nav atgriezusies, Pēteris jātur spēciga telepātijas iespaidā. Tad varam būt droši, ka Ķertai nekas slikts nenotiks.

—   Tu esi galīgi aptaurēts, — Jirnass izbijās. — Sie varbūt pusdienas dauzīsies apkārt. Es taču nespēju stundām ilgi stāvēt uz galvas.

—   Izdomāsim kādu citu pozīciju, — Kaurs ierosi­nāja. — Bet Ķertu nedrīkst pamest likteņa varā.

—   Es arī nespēju visu laiku koncentrēties. — Jirnass turējās pretim. — Manam spējām tomēr ir robežas.

—   Zinātne nepazīst nekādu robežu. — Kaurs pa­stāvēja uz savu. — Un telepātija taču ir zinātniski pilnīgi pierādīta — tīrā elektroviļņu spēle vai kas tam­līdzīgs. Zinātne vispār ir baigi visvarena.

Bet Jirnasam koncentrēšanās bija apnikusi, turklāt viņam nemaz nepatika, ka zinātne savā visvarenībā telepātiju izskaidro tik vienkārši. Elektroviļņu spēle vai kas tamlīdzīgs… Ja viņš sevī bija atklājis seviš­ķas spējas, tad gribētu būt ari citādi īpaša un noslē­pumaina personiba. Bet tagad iznāk, ka viņš zinātnes rokās ir tikai izmēģinājuma trusītis.

—   Paklausies, — Jirnass neapmierināti iebilda. — Tu izrunājies tā, it kā es būtu kaut kāda zinātniska rotaļ­lieta. Bet faktiski es esmu tiešām neparasts cilvēks. Pamēģini pats koncentrēties, ja tu ar savu zinātni esi tik liels.