Lidojošie šķīvji

—       Pareizi! — viņš iesaucās. — Tas ir jogu paņē­miens! Es pat tādus attēlus esmu redzējis!

Tā Jirnass nolēma izmēģināt, kā viņam izdosies no­stāties uz galvas. Diemžēl visi mēģinājumi beidzas ar kūleņiem, tā ka Jirnasam pat kļuva neerti, īpaši Ķertas priekšā.

—        Nekas. — Beidzot Kaurs atrada izeju. — Mēs ar Mēliku tevi pieturēsim aiz kājām.

Kad viņi atkal izmēģināja, vingrojums izdevās. Mē­liks turēja aiz vienas kājas, Kaurs aiz otras, un Jirnass labi noturējās līdzsvarā.

—   Koncentrējies labi krietni! — Kaurs mudināja.

—  Tagad gan Pēterim vajadzētu kaut ko just.

—        Pēter, Pēter, Pēter… — Jirnass atsāka murmi­nāšanu, un, tā kā asinis saplūda viņam galvā, tad seja kļuva sārta kā tikko nomazgāts sivēns.

Bet tad, pašā atbildīgākajā mirklī, Ķerta pēkšņi pa­ziņoja:

—   Liekas, vārtiņi nočīkstēja.

—       Vārtiņu eņģes ir iee||otas, — Jirnass atcirta, sa­dusmojies, ka viņš iztraucēts šajā pietiekami neērtajā koncentrēšanās brīdī, — tev tas tikai likās.

Arī Mēliks un Kaurs nekā nebija dzirdējuši.

—   Pēter, Pēter, Pēter … — Jirnass atsāka no gala.

Taču tālāk viņš tā ir netika, jo Ķerta gandrīz vai

iekliedzās:

—   Pēteris!

No Ķertas negaidītā un skaņā sauciena satrūkušies, Mēliks un Kaurs palaida va|ā Jirnasa kājas, un Jirnass atmuguriski nogāzās zālāja. Krustus gan viņš bija maz­liet satriecis, taču par to nelikās ne zinis. Tik mazas sāpes šobrīd nebija ko ņemt vērā. Svarīgākais, ka viņa pūles beidzot nesušas augļus — pie mājas stūra stā­vēja Pēteris. īstais Pēteris, Kolgi Pēteris dabiskajā lielumā.

—        Laipni lūdzu! — Jirnass uzvarētāja tonī teica. — Esiet tik laipni, mans uzdevums ir paveikts.

—       Tik tiešām tas ir Pēteris … tas gan … — Mēliks stomījās, un no viņa sejas ikviens varēja nolasīt: sak, lai nu senāk bija, kā bija, taču tagad viņš nemaz nešaubās par Jirnasa telepātiskajām spējām.

Ķerta bija briesmīgi nopietna. Viņa nepavisam ne­bija no bailīgajām, tomēr Pētera pēkšņā ierašanās viņu bija saviļņojusi. Tas taču ar prātu nekādi nebija iz­skaidrojams: Jirnasam tikai vajadzēja dažas reizes no­murmināt Pētera vārdu, kā jau Pēteris nāk pa vārtiem iekšā! Tādas, lietas, kas iet pāri saprašanai, parasti mēdz būt mazliet baismīgas.

Kaurs turpretim par Pētera ierašanos nebija pār­steigts. Gluži otrādi — viņa sejā staroja uzvaras prieks, kad viņš apmierinats sacīja:

—       Redzējāt? Jirnass neiegāzīs. īpaši vēl tad, kad stāv uz galvas.

Pēteris nedroši panāca dažus soļus tuvāk.

—       Vai jūs piramīdu taisījāt? — viņš bailīgi jau­tāja.

—       Ne gluži, — Mēliks uz labu laimi atbildēja. —Bet apmēram uz to pusi.

—   Lāgā neiznāca, vai? — Pēteris interesējās.

—        Kā nu ne! — Kaurs spalgi iekliedzās. — Viss vei­cās labāk, nekā tu vari iedomāties!

—       Beidz! — Mēliks pameta uz Kaura pusi brīdinošu skatienu.

Ej nu sazini, ko Kaurs lielajā aizrautība var palaist vaļa. Pēterim nekādā ziņā, vismaz pagaidām, par tele- pātiju nekas nebūtu jāzina.

—        Kādu piramīdu var uztaisīt trijatā vai četratā? — Mēliks no jauna uzrunāja Pēteri. — Būtu citādi, ja arī tu nāktu mūsu barā.

—   Vai es?

Tik draudzīgu saņemšanu Pēteris nemaz nebija gai­dījis.

—       Kā nekā par vienu vīru vairāk, — ari Jirnass iekrita valodā.

Tiesa kas tiesa — no naida ne vēsts.

—       Nnjāa, — Pēteris novilka. — Varētu pamēģinat, ja jūs domājat, ka …

Un Kaurs viltīgi izmeta āķi.

—       Varbūt tu paaicināsi Riho arī vēl palīgos, — viņš teica. — Tad visi draugi būtu kopā un piramīda iz­nāktu varena.

Pārējie ar interesi vēroja Pēteri. Ko viņš atbildēs? Ko viņš par Riho teiks? Vai Riho ietekme jau nesāk at- slabt? Jirnass taču bija milzīgi koncentrējies.

Pēteris nodūra acis.

—   Riho es gan negribētu aicināt.

—   Kādēļ? — Mēliks jautāja.

Sasprindzinājums bija sasniedzis kulminācijas punktu.

—       Man ar Riho vairs lāgā neklape, — Pēteris teica, joprojām pētīdams savu noputējušo sandaļu purnus.

—  Manis pēc tas Riho varētu …

—   Nu, nu? — Katirs aiz nepacietības jau sāka lēkāt.

—   Ko tad Riho, pēc tavam domām, varētu darīt?

—       Manis pēc Riho varētu braukt kaut vai purvā. Kaut vai pa gaisu aizlaisties.

Pārsteigums bija satriecošs. Ja Riho šai brīdī būtu lidojis pāri Jirnasa mājai un kliedzis, ka dodoties mek­lēt Kikerperas purvu, tas nebūtu atstājis tik spēcīgu iespaidu kā Pētera pēdējie vārdi. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka Pēteris ir telepatijas skavās. Un šīs skavas bija stiprākas, nekā to būtu varējis kāds sapnī iedo­māties.

—       Ko jūs mani tik savādi aplūkojat? — Pēteris kļuva nemierīgs.

Protams, viņš nemaz neapzinājās savu stāvokli.

—        Neko, — Mēliks atbildēja tik mierīgi, cik vien tobrīd spēja. — Kas mums ko aplūkot. Gan mēs tik­sim galā ari bez Riho.

—        Ķeramies pie piramīdām, — Jirnass mudinaja. — Ko mēs blenžam?

Neko darīt — par telepātiju nedrīkstēja runāt, iekams Pēteris nedosies mājup. Bija jāpaciešas, lai cik grūti tas būtu.

Viņi sāka taisīt piramīdas.

5

—       Tātad viņi aicināja tevi vēl otru reizi? — Riho jautāja.