Lidojošie šķīvji

Lai notiek, viņš nodomāja. Pēteris, lai iemantotu uzticību, bija spiests pat taisīt piramīdas, kādēļ tad viņš nevarētu šai pašā nolūkā pastrādāt kādu derīgāku darbu. Tai pašā laikā viņam radas ļoti laba iespēja tuvāk iepazīt Marju dārzu, un viņš ievēroja ikvienu kaut cik piemērotu slēptuvi, ko vajadzības gadījuma varētu izlietot. Kārtīga slēptuve saskaņā ar viņa plā­niem būtu vajadzīga jau otra dienā. Tā ka viss gaja brīnum gludi.

Beidzot puķes bija aplaistītas.

—   Paldies tev par to, — Alarju teica.

Viņa joprojām zināmā mērā atradās Riho dīvainās rīcības iespaidā. Padomā tikai — atnāk un palīdz! Tā­pat vien no labas sirds! Droši vien visas valodas, kas

klīst par Riho un viņa nedarbiem, ir stipri pārspī­lētas.

—       Ak, nieks vien ir, nav ko pateikties! — Riho ne­vērīgi atmeta ar roku. — Es nevarēju noskatīties, kā tu, tāda mazina, ar to lielo kannu …

Viņi aizgāja pie akas un nomazgāja kājas.

— Starp citu … — Riho iesāka.

—   Kas ir?

—       Vai tu pazīsti to Tallinas meiteni, kura pavada vasaru pie Jirnasa?

—        Nē, nepazīstu, — Marju atbildēja. — Bet redzē­jusi viņu gan esmu.

—        Tā esot visai interesanta meitene — uz puķēm un maziem bērniem kā traka. Tā sakot, īsti sievišķīgs tips.

—   Un kas tad ir?

—        Nekas nav, — Riho turpināja. — Es tikai domāju, ka tu varētu viņai kādreiz parādīt savas puķes. Nu, aiz viesmīlības vai kā to saka. Lai paskatās, kā puķes ap- puteksnējas un … Par bērnu rūpēsies Pēteris.

—   Pēteris?

—        Nu jā. Viņa reizumis iet ar Pēteri un viņa mazo brālīti pastaigāties. Es domāju, ka viņi varētu kādreiz pie tevi iegriezties. Tad viņa dabūtu papriecāties arī par puķēm.

—   Laipni lūdzu! — Marju teica.

Viņai nebija nekas pret iepazīšanos ar pilsētas mei­teni. Drīzāk viņa jutās glaimota. Varbūt viņas pat va­rēs kaut ko paspēlēt, dārzā vietas diezgan.

—   Vai varētu, piemēram, rīt? — Riho jautāja.

—   Kaut vai rīt, — Marju bija ar mieru.

—   Pulksten trijos?

—   Labi, pulksten trijos.

Riho taisījās iet, bet pirms tam vēl it kā starp citu teica:

—       Par mani gan nevajadzētu ar viņiem nekā runāt, šoreiz es gribētu palikt malā. Citādi viņi varētu domāt, ka es kaut ko organizēju.

Marju gan lāgā nesaprata, kas šeit tiek organizēts. Tomēr piekrītoši pamāja ar galvu. Lai notiek! Puikām patīk noslēpumainība.

Riho bija paveicis visus priekšdarbus. Pagaidām vai­rāk nekas nebija ko darīt. Turpmāk būs jārīkojas at­karībā no apstākļiem un atkarībā 110 Ķertas rīcības.

Kā mēs zinām, Riho otrā dienā devās noskaidrot ap­stākļus. Vūiš mazliet nokavēja, jo vakarā viņam bija jābrauc līdzi vecākiem uz laukiem apsveikt vecotēvu dzimšanas dienā. Sakarā ar to māte bija likusi Riho nokārtot dažādus sīkus uzdevumus, kas kopumā tomēr prasīja diezgan daudz laika. Tādēļ no mājām viņš izgāja lielā steigā un laikam steigā nepamanīja Jirnasu, kurš nejauši gāja viņam pa pēdām. Ticis līdz Marju dārzam, viņš pārkāpa pāri sētai, dzīvžoga aizsega līda gabalu uz priekšu un beidzot paslēpās biezā ceriņu krūmā, no kurienes bija labi saredzami bumbas spē­lētāji un varēja apskatīt Ķertu. Viņam taču vajadzēja kaut vai no tālienes drusku iepazīt meiteni, lai ap­svērtu, kā vislabāk iedzīt ķīli. Pārējos — Mēliku, Jir­nasu un Kauru — viņš, protams, jau sen pietiekami labi pazina.

Ērtības labad Riho atlaidās guļus un sāka vērot. Tīri lietišķs skuķis ir šī Ķerta. Satver bumbu veiklāk par dažu labu zēnu. Un arī citādi… tā vispār vai kā nu to pasaka. Bet kā galu galā lai ķīli dzen?

Pēkšņi viņam bija skaidrs — šie Ķertas acīs jāpa­dara par muļķiem, tad iedzīt ķīli vairs nebūs nekāda māka. Skaidrs! Visprātigāk būtu sākt ar Jirnasu. Kā nekā viņš ir namatēvs un daudz neattapīgāks par citiem.

Bet no kura gala lai sāk? Par to vēl jāpadomā. Pēk­šņi un pa kaklu pa galvu tik svarīgas lietas nevar darīt. Šobrīd vissvarīgākais ir novērot Ķertu un iepazīt viņas raksturu. Jo cilvēki ir dažādi — kas vienam lie­kas muļķis, otram var likties pavisam parasts. Un vis­pār sākumā jānogaida, kā šeit dārzā veidosies apstākļi.

10

Dzīvžogs beidzās, un Jirnass uzmanīgi apskatījās visapkārt. Te uzturēties bija daudz drošāk. Dobēs auga visādas puķes, un ir taču skaidrs, ka neviens prātīgs radījums kaut kāda vanckara dēļ nemetīs bumbu puķēs. Tādēļ nebūtu ko baidīties, ka viņu varētu nejauši ierau­dzīt. Turklāt spēlētāji bija stipri aizrāvušies un apkār­tnei nepievērsa sevišķu uzmanību.

—   Kē-ērta …

—   Mā-ārju …

—   Pē-ēter…

Būtu jauki ari pašam atrasties viņu barā, Jirnass nodomāja. Viņš nemaz vairs neatcerējās, kad pēdējo reizi šo spēli spēlējis. Protams, viņš acumirkli apspieda sevī šo kārdinājumu. Viņa uzdevums šobrīd ir pavisam cits — viņam jāpaliek nemanītam un kā labajam garam jābūt modram, lai Ķertai nenotiktu nekas slikts.