Lidojošie šķīvji

vairāk vai mazāk tā saucamo olu, tas viņu nemaz ne­skāra. Vienīgais «Vanckars», kas viņu šobrīd interesēja, bija bumba. Jo bumba aizķērās zaros tieši viņa deguna priekšā. Viņš būtu varējis pataustīt to ar roku. Gandrīz tepat stāvēja arī Pēteris. Sākumā viņš bija stāvējis ar muguru pret Jirnasu, bet, kad bumba aizlidoja viņam garām, viņš apgriezās un uzmanīja bumbu. Tas no­zīmēja, ka viņš skatījās uz Jirnasu, protams, cauri dzīvžogam. Par laimi, tomēr dzīvžogs bija pietiekami biezs, tā ka Jirnass no savas slēptuves gan Pēterim skatījās acīs, bet Pēteris viņu tomēr nemanīja. Jirnass savās domās pateicās tam cilvēkam, kurš kādreiz bija izgudrojis «Vanckara» spēles noteikumus. Sie noteikumi izglāba Jirnasu — Pēteris tagad nedrīkstēja bumbu aizskart, jo tad viņš būtu Ķertas vanckaru dabūjis sev.

Bumbai pakaļ atnāca Ķerta. Viņa nāca, priecīgi pa- lēkdamās, kaut gan viņai bija ticis vanckars.

Jirnass juta, ka elpošana viņam kļūst neritmiska. Protams, tīšuprāt Ķerta viņu nenodos. Bet nejauši — ja nu viņa, piemēram, satrūkstas? Ja viņa pamana krū­mos nekustīgu cilvēku un nespēj noturēt baiļu klie­dzienu?

Nu Ķerta jau bija klāt.

Nu viņa noliecās … Pastiepa rokas pēc bumbas …

—   Ķerta! — Jirnass čukstēja. — Nebīsties, tas esmu es!

Viņš redzēja, ka meitene satrūkstas, bet, par laimi, no viņas lūpām neizlauzis ne mazākais kliedziens. Ķerta skatījās uz Jirnasu. Zari netraucēja sastapties abu acu pāru skatieniem, un Jirnass pamanīja Ķertas acīs izbrīnu. Izskaidrot stāvokli, protams, nebija laika.

—   Tagad ej prom! — Jirnass čukstēja un pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai Ķerta viņam nekā ne­saka un tā nepievērš sev citu uzmanību.

Ķerta paņēma bumbu, apgriezās uri aizgāja. Viņas kavēšanās ilga tikai dažus mirkļus, un neviens nekā nemanīja. Bet tad Jirnasu pārņēma bažas, ka bumba varētu atkal nokrist viņa tuvumā un kāds cits no vi­ņiem atklāt slēptuvi.

Jirnass apskatījās visapkārt — bija jāpaslēpjas dro­šākā vietā. Un viņš sāka piesardzīgi līst tālāk starp dzīvžogu un sētu.

Lai viss notikušais būtu pilnīgi skaidrs, atstāsim Jir- nasu uz kādu laiku dārzā lienam pa dzīvžoga apakšu un paskatīsimies, ko Riho pa to laiku būs paguvis sa­darīt.

Jau iepriekšējā vakarā Riho iegaja pie Pētera un dabūja zināt, ka viņš aicinājis Ķertu pastaigaties. Pē­teris bija nobažījies par to, ka viņš ar pastaigu tikšot galā, jo Ķerta ir gandrīz sveša meitene un pastaigai varētu rasties kaut kāda piegarša vai pieskaņa. Bet Riho paskaidroja, ka šādas bažas Pēterim rodoties no pārliecīgas kautrības un šai gadījumā nevarot būt ne runas par kaut kādu pieskaņu. Zēnu un meiteņu drau­dzība mūsdienās tiekot uzskatīta par labo toni. Zēni un meitenes taču esot nākamie krietnie pilsoņi, kuriem jāveidojot draudzīgas ģimenes bez jebkādām piegaršām. Pēteri Riho apgalvojumi zināmā mērā nomierināja, un Riho devas pie Marju, lai veiktu vajadzīgos priekš­darbus.

Marju bija dārzā viena un laistīja puķes. Riho tūdaļ noprata, ka puķu laistīšanai paredzētais ūdens varētu tai paša laika 1it uz viņa dzirnavām. Te tikai enerģiski jārīkojas.

—   Veiksmi darbā! — Riho teica, ienākdams pa vār­tiņiem.

—   Paldies!

Marju nolika lejkannu zemē blakus dobei un ar vieglu izbrīnu paskatījās uz Riho. Sis apciemojums viņai bija negaidīts.

—   Pat vakarā vēl pie darba, — Riho nobrīnījās.

—   Puķes tieši vakarā jālaista, — Marju paskaidroja.

—  Tad, kad saule vairs nav tik karsta.

—   Varen interesanti, — Riho teica un piebilda:

—   Daba ir gan ellīgi sarežģīta, vai ne? Ja ņem kaut vai to pašu apputeksnēšanos un citas padarīšanas. Tieši ka mistika vai kā to saka.

Marju paraustīja plecus.

—   Kas nu apputeksnēšanās par mistiku, — viņa at­bildēja.

—   Es domāju par krustošanu.

Riho izmisīgi centās uzburt acu priekšā kādu piemē­rotu lappusi no dabaszinātņu mācību grāmatas, bet diemžēl no tā nekas neiznāca. Labi, ka vismaz krusto­šana ienāca īstajā brīdī prātā, citādi Marju varētu viņu noturēt par īstu nejēgu.

Marju atkal brīnījās, ka Riho tik dzīvi interesējas par puķēm. Līdz šim viņa Riho bija uzskatījusi par gluži citādu, par tādu, kam daba un puķes ir pilnīgi vienaldzīgas. Bet vēl jo vairāk Marju izbrīnījās, kad Riho pēkšņi ievaicājās:

—  Vai tev palīga nevajadzētu?

Arī to Marju nebūtu varējusi iedomāties, ka Riho būtu piedāvājis savu palīdzību. Tas nekādi nesakrita ar priekšstatu, kas viņai līdz šim bija radies par zēnu, kurš pat skolas izmēģinājuma dārza nekad nebija gri­bējis ne pirksta pakustināt.

—   Tu domā, ka …

—   Es domāju, ka šī lejkanna ir milzīgi liela, — Riho teica. — Ta tev ir par smagu.

—   Mums ir vēl viena, mazāka, — Marju paziņoja.

—  Bet ar lielo iet ātrāk.

—   Skaidrs. — Riho apņēmīgi satvēra lejkannas osu.

—   Dod man šo lielo un ņem sev mazo. Ātrāk veiksies, kad abi laistīsim.

Tā gadījās, ka Riho gāja Marju palīgā — smēla ūdeni no akas, ikreiz pieklājīgi pielēja arī Marju kannu un cītīgi laistīja visas tās dobes, ko Marju viņam no- radija.