Lidojošie šķīvji

Mēliks nezināja, ko darīt. Viņš ilgi svārstījās, kamēr beidzot nolēma doties iesaktajā virzienā.

Par laimi, Marju dārzu ieskāva biezs dzīvžogs. Mē­liks nebija redzams. Bet Mēliks pats arī nekā nevarēja redzēt. Viņš tikai dzirdēja.

— Redzi, Ķerta, cik skaistas puķes te vēl aug!

Tā bija Pētera balss.

Mēliks gaja tālāk, un dzelonis sāpīgi dūrās viņam sirdī.

8

Kā jau iepriekš bija teikts, Jirnass uz labu laimi gāja pa visu ciematu. Viņš arvien vēl izvēlējās klusākās ielas un uzmanīgi vēroja apkārtni, kaut gan saprata, ka Pēteris un Ķerta acīmredzot būs izvēlējušies citu ceļu. Beidzot viņš tīri nejauši nonāca ielā, kurā dzīvo Riho.

Vai arī šoreiz tā nebūs tikai tīrā nejaušība? Pēc Jir- nasa domām, tas bija vairāk nekā dīvaini, ka tieši tad, kad viņš tuvojās Riho mājai, pats Riho izmetas pa vārtiņiem un, ne reizes neatskatījies, aizsteidzās uz ciemata centru. Tā bija gandrīz telepātiska sagadīša- nas! Jirnass nodomāja, ka viņš varbūt nācis Riho uz pē­

dām, noslēpumaino telcpātisko spēku vadīts. Bet, lai būtu kā būdams, Jirnasam tagad radas pilnīgi pieņe­mams izsekošanas plāns. Kaut arī viņš nebija atradis ne Pēteri, ne Ķertu, taču Riho ari kaut ko nozīmēja.

Jirnass nolēma stingri sekot Riho pa pēdām un pie­lika soli. Likās — Riho briesmīgi steidzas, bet šobrīd tas pasākumam nāca tikai par labu, jo cilvēks, kurš kaut kur steidzas, parasti nekad neatskatās. Un, otr­kārt, cilvēkam, kurš steidzas, ir kāds mērķis. Un šo mērķi Jirnass centās izzināt.

Sākumā viss gāja gludi. No vienas ielas uz otru. Riho pa priekšu, Jirnass nopakaļ. Kad Riho vienā otrā vietā nogriezās ap stūri, Jirnass paātrināja tempu, pēc tam atkal vajadzīgo attālumu izlīdzināja. Tā, kā to dara pieredzējis izsekotājs.

Taču, nonācis līdz Ķiršu ielai, Jirnass pēkšņi it kā sastinga uz vietas. Riho bija nozudis. Kur? Līdz nā­kamai šķērsielai ir savi divsimt metri. Tik īsā laikā Riho nebūtu paguvis tur nokļūt, pat skriešus ne. Tātad viņš varētu būt tepat tuvumā. Bet var arī būt, ka, īsi­not ceļu, viņš izšmaucis caur kādu dārzu. Tas tiešām tā varētu būt. Kad Jirnass dzinās pakaļ bišu spietam, viņš pats bija drāzies cauri vismaz ducim dārzu, lai varētu skriet taisnā ceļā. Mūsdienās puikām vairs ne­viena sēta nav par šķērsli.

Jirnass piesardzīgi gaja uz priekšu un drīz vien iz­dzirda balsis. No Marju dārza skanēja spiedzieni un saucieni. Nebija grūti saprast, ka tur spēlējas bērni, un Jirnass nolēma pamest acis uz šiem bērniem. Varbūt Riho ir piebiedrojies spēlētājiem?

Dzīvžogs, kas auga gar Marju dārzu, atviegloja Jir­nasam īstenot savu nodomu, — to zina pat iesācējs, ka par dzīvžogu labāku slēptuvi izlūks nevar vēlēties. Jirnass veikli pārrāpās pari sētai un dzīvžoga aizsegā apsēdās zemē. Pirmām kārtam — mieru! Sākumā nav vērts pa zaru starpu sevišķi rēgoties. Jānogaida, vai kāds nav tevi nejauši ieraudzījis. Mierīgi sēžot un no­gaidot, rimsies arī sirds klauvēs, ja tās būs radušās, elpošanas ritms kļūs regulārs, un turpmākajai novē­rošanai tas nāks tikai par labu.

Bet notika tā, ka Jirnass pat nepaguva īsti nomieri­nāties, kad viņš sadzirdēja Ķertas balsi.

—   Pē-ē-ter!

Pēc dažiem mirkļiem Kedas skanīgajam saucienam sekoja spēcīga kāju dipoņa.

Tad sauca Pēteris: «Stāt!» — un dipoņa apklusa. Bija skaidrs, ka bērni spēlē «Vanckaru».

Jirnasa sirds uzgavilēja. Tomēr viņš bija atradis Pēteri un Ķertu! Telepātiskie viļņi bija uznesuši Riho uz viņa ceļa, un, izsekodams Riho, viņš beidzot bija sasniedzis mērķi. Tagad viņš jau droši raudzījās cauri dzīvžogam Marju dārzā, jo tie, kas spēlē «Vanckaru», tik lēti nepamana nevienu izsekotāju. Sī spēle cilvēku ārkārtīgi aizrauj.

Skaidrs… Pēteris, Marju un Ķerta. Mazliet tālāk Madiss darbojās ar lāpstiņu un sarkanu spainīti. Acīm­redzot šīs rotaļlietas būs saglabājušās vēl no Marju bērnu dienām. «Vanckaru» spēlēja ar kārtīgu basket­bola bumbu, arī tā, domājams, bija Marju īpašums.

—   Mā-ār-jū!

—   Pē-ē-ter!

—   Kē-ēr-ta!

Tā viņi spēlēja.

Un atkal no gala.

—   Kē-ēr-ta!

Šoreiz Ķerta nenotvēra bumbu, un Jirnass satrūkās — Pēteris drāzās tieši uz viņa paslēptuvi, ne par collu nenovirzīdamies sāņus, arvien tuvāk, arvien tuvāk …

—   Stāt! — Ķerta iesaucās.

Beidzot taču …

Pēteris tagad stāvēja tepat, tikai pāris metru attā­lumā no Jirnasa. Ķertai nebija ne mazāko cerību trā­pīt Pēterim ar bumbu, attālums bija pārāk liels. Bet Marju bija viltīgi aizskrējusi aiz ābeles, tādēļ Ķerta to­mēr nolēma izmēģināt laimi ar Pēteri. Viņa izdarīja trīs lēcienus uz Pētera pusi, kā to atļāva spēles notei­kumi, un notēmēja.

—       Nemaz nemēģini! — Pēteris smējās. — Tik un tā aizies garām.

Ķerta tomēr mēģināja.

Bumba pārlidoja pāri Pētera galvai… Pārlidoja un ielidoja dzīvžogā, ka nošvīkst vien.

—   Ķertai vanckars, Ķertai vanckars! — Marju sauca.

Taču Jirnass nespēja dzīvot spēlei līdzi. Kurš dabūs