Lidojošie šķīvji

—       Nu jā, — Pēteris apstiprināja. — Lai es nākot vienmēr, kad tikai vēloties. Kopā taču esot jautrāk, vai kā viņi tur teica.

—   Vai tad bija jautri?

Pēteris pakasīja pakausi.

—   Savā ziņā bija arī.

—       Šķiet, ka te kaut kas sanāks, — Riho apmierināts sacīja un izstiepa kājas.

Viņi abi sēdēja Riho mājās, katrs savā atzveltnes krēslā. Uz dīvāna stāvēja karafe ar limonādi, tai bla­kus divas lējās glāzes. Pēteris par savu ciemošanos Jirnasa dārzā jau bija visos sīkumos atreferējis, taču Riho joprojām vēl un vēl izprašņāja. Viņš gribēja zi­nāt visu sīki, lai turpmākiem plāniem būtu stingrs pa­mats.

—       Un tas skuķis? — Riho vaicāja. — Kā skuķis iz­turējās?

Viņš ielēja glāzēs limonādi, un Pēteris tikmēr pū­lējās atcerēties.

—       Pie piramīdām viņa bija vairāk izrotājums. Bet citādi vainas nekādas.

—   Vārds?

—   Ķerta.

—       Ak Ķerta! — Riho atkārtoja. — Skaidrs. Es ceru, ka viņa pret tevi izturējās silti un draudzīgi.

trukst lapas 169.170

Lūdzu — tā ir pavisam parasta valsts māja ar oficiālu numuru un tā tālāk. Gar tādu māju var jebkurš pil­nīgi mierigi pastaigāties.

Tā savā nodabā spriedelēja Pēteris, un tā beigās ari notika, ka pēc stundas ceturkšņa viņš klauvēja pie Jir­nasa durvīm.

Kad Ķerta pati tās atvēra, Pēteris atviegloti nopū­tās. Jirnasu Pēteris gan nepavisam nebūtu gribējis re­dzēt. Tomēr viņš, izlikdamies vīlies, pavaicāja:

—  Vai Jirnass nav mājās?

—       Pagaidi drusciņ, — Ķerta atbildēja. — Jirnass aizskrēja uz veikalu.

Pēteris mīņājās.

—  Ak uz veikalu …

—       Viņam vajadzētu drīz atgriezties. — Ķerta drau­dzīgi pasmējās.

—   Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu …

—   Kas tad ir?

—       Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu, — Pēteris pilns apņēmības atsāka, — varbūt tu rīt pustrijos atnāktu ar mani un Madisiņu mazliet pastaigāties. Tev, tā sa­kot, uz bērnu audzināšanu esot nags. Pametīsim var­būt kadu līkumu.

Kcrta nespēja nopietni noklausīties — to stāstot, tik jocīgs bija Pēteris.

—       Kāds tam sakars ar Jirnasa iešanu uz veikalu? — viņa jautri vaicāja.

—        Nu, pie veikala mēs varētu satikties, — Pēteris uz labu laimi izgrūda. Un tūlīt arī aizgaja. Aizgāja, atbildi nenogaidījis, un pazuda pari sētai, lai nejauši nesatiktu Jirnasu. Sis ceļš viņam bija pazīstams no kādas senākas reizes.

6

Kad Ķerta otrā dienā pulksten pustrijos bija atnākusi pie veikala, Pēteris vēl nekur nebija redzams. Ķertai tūlīt ienāca prātā, ka Mēliks kapsētā bija ieradies par veselu stundu agrāk un viņu tur gaidījis. Lai saga­tavotos, kā viņš pats izteicās. Bet Pēteris … Cilvēks no cilvēka tomēr atšķiras, Ķerta nodomāja. Un vēl viņa domāja, ka viņi varbūt gluži veltīgi noņemas ar Pē­teri. Tagad stāvi te un blenz citiem par apsmieklu. Laika kavēklim izdzert limonādi ari nebija iespējams, jo šobrīd veikalam bija pusdienas pārtraukums.

Tomēr Ķerta negāja mājup, kā pirmajā sašutuma mirklī bija gribējusi, bet palika staigājam veikala tu­vumā. Kā nekā tikšanās ar Pēteri nebija tikai viņas personiskā darīšana. Tā bija pamatīgi apspriesta un pār­domāta kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru, un vienprā­tīgi tika izlemts, ka šādu iespēju nedrīkstētu atstāt ne­izmantotu. Kaurs bija dziļi pārliecināts, ka Pēterim tieši tagad visvairāk vajadzīgs meitenes iejūtīgums un godprātīgums pretstatā Riho ļaunprātigumam un tiek­smei uz intrigām. Jirnass bija teicis, ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta. Dzelzs, proti, Pēteris patlaban ar tele- pātiju esot sakarsēts līdz baltkvēlei, un Ķertai esot pienācis īstais brīdis to pārveidot. Vienīgi Mēliks sā­kumā tā kā šaubījās par šo pasākumu, bet vēlāk arī viņš zināmā mērā piekrita pārējiem.

Pēteris ieradās apmēram par ceturtdaļstundu vēlāk. Ar Madisiņu pie rokas un diezgan nožēlojamā izskatā viņš piegāja pie Ķertas un teica:

—  Ak tu tomēr atnāci!

—   Es, starp citu, atnācu laikā, — Ķerta atbildēja un sniedza roku, taču nevis Pēterim, bet gan Ma- disam.

—   Labdien, Madisiņ!

Tā kā Madiss grasījās sniegt kreiso roku, Ķertai va­jadzēja viņu pamācīt, kā pareizi jāsasveicinās. Tas prasīja mazliet laika, un Pēteris jau kļuva nemierīgs.

—   Ejam nu! — viņš nervozi skubināja.

—   Kurp tu tā steidzies? — Ķerta vaicāja. — Līdz šim tev laika bija vai cik.

Pēteris saprata gan, ka Ķertas vārdi atliecas uz viņa nosebošanos. Bet viņš taču nevarēja sākt skaidrot, ka bija tīšuprāt nokavējies. Visa viņa drosme pēdējā mirklī bija vējā. Viņš bija cerējis, ka Ķerta varbūt viņu tik ilgi negaidīs un viss šis pasākums izputēs. Tā viņš arī Riho acīs būtu palicis puika uz goda: viņš ar sīko ieradies, bet Ķerta ne acu nav rādījusi. Bet nu vairs nebija nekādas izejas, un pulksten trijos bija jāierodas pie Marju dārza vārtiņiem.

—     Es nemaz nesteidzos, — Pēteris taisnojās. — Es tāpat vien … Bērnam kustēšanās kolosāli nāk par labu, attīstās kāju muskuļi, un tiek novērsta plakanā pēda.

—    Vai tad Madisiņam ir plakanā pēda? — Ķerta no­brīnījās.

—    Vēl nav, — Pēteris paskaidroja. — Bet tā var rasties, ja viņš uz vietas vien stāvēs un vingrināsies pareizi sniegt rociņu.