Lidojošie šķīvji

—       Viņi mūsu draudzībai starpā iedzinuši ķīli, — Riho atkārtoja. — 2ēl, ka tas viņiem gandrīz jau iz­devies.

—   Nu, nu? — Pēteris atrūca.

Ko viņš varēja teikt? Nevarēja taču Riho daiļrunībai atbildēt tā: sak, tiesa gan — ķīlis ir iedzīts un drau­dzība uz visiem laikiem pagalam.

—- Vai tu domā, ka mēs varētu kā senāk turēties kopā?

Pēteris nespēja skatīties uz Riho. Viņš pagrieza galvu sāņus un ļāva savam skatienam bezmērķīgi klīst pār ielu. Te pēkšņi…

—   Nāk! — Pēteris iesaucās.

Tagad arī Riho viņus pamanīja — no tālienes tuvo­jās Mēliks, Jirnass, Kaurs un tā pilsētas meitene. Lai gan attālums bija krietni liels, tomēr varēja saprast, ka viņi par kaut ko dzīvi sarunājas.

—   Šurp, mudīgi!

Riho parāva Pēteri pie piedurknes aiz kioska, lai tur paslēptos, un paskaidroja:

—       Viņi ir milzīgi aizrāvušies ar savu sarunu, var­būt kaut ko no tas izlobīsim.

Sekoja klusa nogaidīšana. Lūrēt nebija nozīmes, jo veltīga ziņkārība dažkārt var kļūt liktenīga.

Tad atskanēja Jirnasa balss:

—        Padomājiet kaut vai par to, ka Pēteris zemenes, kuras bija dabūjis no Lēni tantes, atnesa mums. Viņš faktiski būtu varējis tās visas līdz pēdējai odziņai pats sev ielikt ribās.

—       Vitamīni plus dzelzs. Zemenes satur baigi daudz dzelzs.

To paskaidroja Kaurs.

Visi četri draugi apstājās pie kioska un acīmredzot vērīgi apskatīja vitrīnu.

—       Nu jā, — Jirnass turpināja. — Pēteris būtu va­rējis visu šo kaudzi dzelzs pats notiesāt, tā ka pat gai­lis pakaļ nedziedātu. Bet viņa labākais «es» uzveica zemākos instinktus.

Cita balss:

—       Pēteris jau nav tas trakākais. Bet Riho gan mes aiztrieksim uz Kikerperas purvu. Kā sviestin aizsvie­dīsim.

Tas bija Mēliks.

—   «Pionieris» vel nav atnests, — meitene teica.

Vairāk nekas nebija dzirdams — prom viņi bija.

Kad Pēteris un Riho pēc pāris minūtēm uzdrošinājās

izlīst no slēptuves, visa sabiedrība jau bija nozudusi.

Pētera krūtīs bangoja juceklīgas jūtas, un tumšas aizdomas sāka apēnot viņa izmocīto dvēseli vēl vairāk, kad Riho svinīgi pasludinaja:

—       Ir viena vienīga iespēja — zobu pret zobu un ķīli pret ķīli.

—   Tu domā, ka …

—       Viņi mēģināja mūsu starpā iedzīt ķīli, bet ķīlis atdūrās pret draudzības tērauda vairogu. Tagad ir mūsu kārta dzīt ķīli, un, ja tas mums neizdosies, lai mani ne­viens vairs nesauc par Reugu Riho.

—       Bezcerīgi. — Pēteris atmeta ar roku. — Tos tu nesanaidosi.

—       Gan redzēsi, tas nemaz nav tik sarežģīti, — Riho palika pie sava. — Vispirms tev ar viņiem jāsadrau­dzējas.

—   Man? — Pēteris izbrīnījās. — Ar viņiem?

—        Protams, ne jau pa īstam, — Riho paskaidroja. — Tev jāiemanto viņu uzticība, saproti? Pēc tam mēs ķīli iedzīsim, ka nemetas.

Ak tā gan. Vienmēr bija viņš, Pēteris, tas dumiķis, kam galva jābāž ugunī. Jauki gan!

—       Kāpēc tu pats neiemanto viņu uzticību? — Pēteris diezgan skarbi jautāja.

Riho iecietīgi pasmaidīja.

—        Vai tad tu nedzirdēji, ko viņi runāja? Mani viņi būtu pašā ellē ietriekuši. Vai kaut kādā purvā, kā Mē­liks izteicās. Bet ar tevi viņi noteikti ielaidīsies — tu viņus tik jauki ieēdināji. Ar tām Lēni tantes zeme­nēm — es domāju. Aiznest viņiem zemenes — tā gan tev bija vienreizīga ideja.

—       Tā nemaz nebija iepriekš domāts, — Pēteris no­pūtās. — Lai viņus ieēdinātu …

—       Vienalga, — Riho teica. — Tas arī nav nemaz tik svarīgi, ko tu pats tobrīd domāji. Svarīgs ir iznākums. Un tagad viņi tev ir lieliski ieēdināti.

Pēteris izlikās žāvājamies.

—   Kā tad paliek? — Riho noprasīja.

—   Tad jau manīs, — Pēteris nomurmināja.

Tā pati vecā dziesma — ko gan citu viņš būtu zi­nājis pateikt?

4

Kā jau dažu labu reizi senāk, tā arī tagad Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta visi kopā saticīgi sēdēja dārza zālājā. Taču, ja grib tā īsti precizēt, Jirnass vis nesē­dēja, bet gaužām dīvaini visu laiku grozījās un locījās. Viņš, lūk, meklēja pareizu stāvokli telepātiskajām no­darbībām, tā, lai varētu labi koncentrēties.

— Telepātiskajai ietekmei tomēr ir viens mazs trū­kums, — Mēliks prātoja. — Jirnass nopūlas gan fiziski, gan garīgi, tomēr mēs ne ar kādiem paņēmieniem ne­varam uzzināt, kā Jirnass ietekmējis Pēteri.

—       Mēs varam Pēteri pēc tam pārbaudīt, — Kaurs ieteica. — Telepātija tieši ar to ir tik spēcīga, ka tā var ietekmēt no tūkstoš kilometru attāluma. Tur slēp­jas tās lielais spēks.

Jirnass tikmēr bija sagriezies jocīgā līkuma un mur­mināja:

—        Pēter, Pēter, Pēter… Topi par nopietnu cil­vēku … Neņemies ar to Riho … Riho ir sātana kalps… Lai viņš brauc uz Kikerperas purvu …

—       Vai tu proti stāvēt uz galvas? — Mēliks partrauca Jirnasa koncentrēšanos.

Jirnass piecēlās un izdarīja dažus atslābināšanas vin­grinājumus.

—   Diez ko nemāku vis, — viņš atzinās.

—   Tu varētu vismaz pamēģināt, — Mēliks ieteica.

—   Tad visa tā bagāža vieglāk ieplūdīs tev galvā un telepatiskā ietekme būs spēcīgāka.

Jirnass svārstījās. Vai tik Mēliks viņu neāzē? Kaut kāda iekšēja balss viņam teica, ka ar Meliku jābūt piesardzīgam. Nevarēja būt drošs, vai Mēliks telepā- tiju ņem nopietni vai ne.

Taču arī Kaurs par Mēlika priekšlikumu bija sa­jūsmā.