Lidojošie šķīvji

—       Pareizi! — Kaurs iebļāvās. — Mirušo dvēseles un mistika! Tieši tas telepātijai vajadzīgs!

Daudz nedomādami, viņi devās uz kapsētu. Un, kā jau mēs zinām, drīz vien stāvēja aci pret aci ar Mēliku un Ķertu.

—        Kādu materiālu jūs te vācat? — Jirnass jautāja, kad bija attapies no satraukuma, ko radījusi šāda tele- pātiska sastapšanās. — Vai miroņkaulus, vai?

Mēliks samulsis nodūra acis, taču Kaurs nedeva vi- i.iarn laiku atbildei — viiiš aizrautīgi sāka stāstīt par Jirnasa telepātiskajām spējam.

—       Jocīgi gan, — Mēliks teica, kad Kaurs savu stās­tāmo bija izrunājis. — Senāk šīs Jirnasa spējas nebija parādījušās.

—       Telepālija ir, tā sakot, iekšēja padarīšana, — Kaurs paskaidroja. — Telepātiskām spējām nav nemaz īpaši klaji jāparādās.

—       Telcpātija, tēlaini izsakoties, ir jāuztver ar jū­tām, — Jirnass svarīgi piebilda. — Es sajutu it kā ar astoto pratu, ka jums jābūt šeit.

—       Mēs būsim pēdejie stulbeņi, ja neizmantosim Jir­nasa spējas, — Kaurs teica. — Bet kā to lai dara?

Mēliks gan nespēja tik pēkšņi iejusties Jirnasa un Kaura sajūsmā par telepātiju, bet viņš it kā pa jokam tomēr teica:

—       Varbūt varētu ar telepātijas palīdzību dot kādu triecienu Riho un Pēterim. Varētu beidzot tos iedzīt kaut vai pašā Kikerperas purvā

—       Te kaut kas sāk ataust, — Kaurs ar vēl lielāku pacilātību teica. — Sī doma pati par sevi ir spīdoša. Es tikai šaubos, vai Pēteri ar Riho varētu bāzt vienā maisā.

—       Tev taisnība, — Jirnass piekrita Kauram. — Arī man liekas — Pēteris ir mazliet mainījies. Viņā kaut kas it kā rūgtu, it kā ataustu.

—        Pietiktu galu galā ar Riho vien, — Mēliks izvē­lējās zelta vidusceļu. — Lai Pēteris rūgst vien tālāk, bet mēs ar telepātijas spēku parādīsim Riho velnu.

Sādu atrisinājumu neviens nenopaļāja. Bet tad pēc ilgākas klusu ciešanas arī Ķerta pavēra muti.

—       Varbūt mums izdosies atbrīvot Pēteri no Riho ietekmes. Ja Pēterim kaut kas sāk ataust…

—       Urrrā! — iesaucās Kaurs. — Ar telepātiju mēs Pēteri iztaisīsim par īstu cilvēku!

—   Mērķis katrā ziņā ir cēls, — Mēliks atzina.

Ar to viss bija izlemts.

'Kikerperas purvs — vietvārds igauņu epā «Kalevi- poegs».

3

Pēteris gausi klaiņāja pa galveno ciemata ielu un mocījās ar dzīves apnikumu. Vasaras lielākā daļa jau bija aiz muguras, bet viņam uz visu jauko laiku diem­žēl bija jāatskatās ar tukšuma sajutu. Nebija nekā tāda, kas viņa dzīvi būtu darījis bagātāku vai skais­tāku. Tieši otrādi — likstas sekoja cita citai, un neveik­smes mijās tikai ar apnicīgu garlaicību. Arī nākotne nesolīja neko prātīgāku, jo ko tu, vientuļš un dzīvē vīlies cilvēks, tādu sevišķu uzsāksi? No Riho viņš pē­dējā laikā bija sācis gandrīz tīšuprāt vairīties, jo Riho tiešām bija kā nelaimes apzīmogots. Vajadzēja tikai ar viņu kopā kaut ko nopietnāku uzsākt, kā drīz vien no visām pusēm uz kakla gāzās visādas nepatikšanas. Likās — Mēlikam un tiem pārējiem ir daudz laimīgāks liktenis. Ko te vispār domāt — starp viņiem un Pēteri rēgojās nepārejams bezdibenis, bet starp Riho un Pēteri vismaz nebija tāda bezdibeņa, tikai šis nelaimes zī­mogs.

Pēteris centās palikt piesardzīgs ari tad, kad pilnīgi negaidot satikās ar Riho pie avīžu kioska.

—  Are, kur vecītis! — priecīgi iesaucās Riho. — Arī tu reiz ar visu savu reimatismu esi iznācis ārā!

—  Kādu reimatismu? — Pēteris uzmeta Riho modru skatienu. — Ne man kāds reimatisms, nekas.

—   Kaut kāda vaina tevi tomēr mocījusi, — Riho mēļoja. — Marju stāstīja. Augsts asinsspiediens vai kaut kas tamlīdzīgs… Es baidījos, ka tu būsi pavisam saspiests, tik ilgi nekur nebiji redzams.

—  Es vairāk pa dārzu dzīvoju, — Pēteris nobubināja. — Un vispār …

—   Ko vispār?

—  Mani nospiež nevis asinsspiediens, bet visa šī ķeza. Dzīve aiziet, bet nekas prātīgs nav izdarīts.

—  Nu jā, — Riho piekrita. — Būs stingrāk jāsa­ņemas.

Pēteris nevarēja izprast, ko, pēc Riho domām, varētu nozīmēt saņemšanās, tādēļ atzina par labāku klusēt. Nevarēja būt drošs, ka aiz Riho saņemšanās atkal ne­slēpjas kāda neveiksme.

Bet tad Riho, pēkšņi ieskatīdamies Pēterim acīs, teica:

—       Mani atkal nospiež, ka mans labākais draugs man pagriezis muguru.

Peteris joprojām klusēja. Viņš gluži labi saprata, kurp Riho ar savu runāšanu tēmē, taču neatrada vaja­dzīgos vārdus.

—        Es ļoti labi saprotu, ka tu vairs negribi ar mani ielaisties, — Riho turpinaja. — Es redzu, ka tu no ma­nis vairies. Bet nedomā, ka es tevi vainoju. Pēc visām jezgām ar Lēni krustmātes govi tu esi mazliet zaudējis līdzsvaru. Es to saprotu. Draugam draugs taču vien­mēr jāsaprot, vai ne?

—  Mh-mh, — Pēteris novilka.

Tad Riho teica:

—   Faktiski pie visa vainīgi ir viņi.

—       Kādi viņi? — Pēteris jautāja, lai gan atbildi jau iepriekš paredzēja.

—       Vainīgi ir Mēliks, Jirnass un Kaurs, — teica Riho, katra zēna vārdu uzsvērdams. — Viņi iedzinuši mūsu draudzībai starpā ķīli.

Pēteris gan par to nebija pārliecināts, taču viņš ne­apstrīdēja Riho viedokli. Bija taču labi zināms, kā šādi strīdi viņu abu starpa beidzās: Riho vienmēr prata tā savirknēt vārdus, ka taisnība bija viņam.