Lidojošie šķīvji

Pirms kādas stundas Jirnass sēdēja viens mājās un domāja. Viņš domāja par dzīvi. Viņš bija nācis pie secinājuma, ka dzīve ir visai daudzveidīga, savā ziņā pat sarežģīta un to visu rada acīmredzot cilvēki. Ari paši cilvēki ir diezgan sarežģīti, Jirnass prātoja. Pie­mēram, Ķerta. Parasti viņi visi kopā spēlējās un visu darīja kopīgi. Bet šodien… Šodien Ķerta rādīja gluži citādu seju. Bija aizgājusi viena pati. Bija teikusi, ka viņai kāds jāsatiekot. Bet kas? Par to Ķerta nebija bil­dusi ne pušplēsta vārda, un šāda noslēpumaina rīcība visā nopietnībā radīja īgnumu.

Jirnass mēģināja tam tikt pāri ar prātu. Pieņemsim, ka Ķerta ciematā iepazinusies ar kādu meiteni un grib ar to parunāties vai nu par kleitām, vai kaut ko tam­līdzīgu. Varbūt tiešām tā ir. Meitenēm taču ir savas — īpatnējas intereses, kurās nevajag iejaukties, jo tas viss ir dabas dots…

Tomēr ne. Prāts var teikt, ko grib, jūtas runā citu valodu. Jirnass juta, tieši juta, ka te slēpjas kas cits.

Kur Mēliks šobrīd varētu būt? Pēdējā laikā viņš bieži strādāja pie sava romāna. Jirnasā pamodās ļaunas aiz­domas, ka Mēliks stingri apņēmies strādāt pie tās mei­tenes tēla, kurai vajadzēs figurēt romānā un kura, pēc Kaura domām, būs mazliet līdzīga Ķertai. Bet, ja Mē­liks nopietni sācis ņemties ap šo Ķertai līdzīgo meite­nes tēlu, kādēļ gan viņam nevarētu būt nopietna inte­rese arī par pašu Ķertu? Un Jirnass juta, ka tieši Mēliks varētu būt tā noslēpumainā persona, ar kuru Ķerta aizgājusi satikties.

Bet Kaurs? Sinī gadījumā vismaz Kauram bija brīvi jāstaigā apkārt. Un tieši tai mirklī, kad Jirnasa domu gaita apstājās pie Kaura, aiz durvīm kāds klauvēja.

—  Tu? — Jirnass iesaucās, kad Kaurs ienāca istabā. — Tā tik ir sagadīšanās!

Tāda saņemšana Kauru mazliet pārsteidza.

—   Kāda sagadīšanās? — viņš izbrīnījās. — Ja es aizeju pie tevis un tu esi mājās, tad taču, dabiski, mēs nejauši sastopamies.

—  Es tieši šobrīd domāju par tevi, — Jirnass pa­skaidroja.

Kaurs kļuva uzmanīgs.

—   Tu domāji?

—   Nu jā.

—   Un es tūlīt ierados?

—   Tieši tā.

Kaura seja staroja.

—   Telcpātija! — viņš sajūsmā iesaucās.

—   Kas? — Jirnass uzreiz nesaprata.

—       Te-le-pā-ti-ja, — Kaurs svinīgi atkārtoja. — Tev piemīt telepātiskas spējas, saproti?

—   Lāgā nesaprotu vis, — Jirnass atzinās.

—       Tu sajuti, ka es tuvojos, — Kaurs paskaidroja. — Tādē| tu sāki par mani domāt. Tādu parādību sauc par telepātiju.

Nu Jirnass saprata. Jā gan, laikam viņš sajuta, kā citādi. Tātad viņam ir tās… telepātiskās spējas. Iznāk, ka viņš ir baigi īpatnējs cilvēks. Bet pirms tam viņš bija jutis, ka Mēliks un Ķerta …

—        Ko Mēliks labu dara? — Jirnass piesardzīgi ap­jautājās.

—   Aizgāja vākt materiālu, — Kaurs īsi atteica.

—       Ūja, — Jirnass nobrīnījās. — Papīru, dzelzs lūž­ņus vai ko citu?

Kaurs paraustīja plecus.

—       Sīkāk viņš nepaskaidroja, bija mazrunīgs. Kā jau rakstnieks — zināma lieta.

—        Es domāju, ka viņi abi ar Ķertu vāc to mate­riālu, — Jirnass teica. — Ķerta ari aizgāja ar noslē­pumainu seju.

—       Nevar būt! — Kaurs apšaubīja. — Viņi būtu pa­teikuši.

—        Bet man ir tāda sajūta, — Jirnass palika pie sava.

—   Vai telepātiska sajūta?

—   Laikam gan.

Tagad Kaurs sajuta pret Jirnasu daudz lielāku inte­resi.

—       Mēģināsim viņus atrast, — viņš teica. — Un, ja viņi tiešām ir kopā, tad…

—   Nu? — Jirnass vaicāja.

—        Nu tad par tavām telepātiskajām spējam nav vairs nekādu šaubu.

Jirnass nekā neiebilda. Viņi izgāja laukā un devās uz ciemata centru. Taču drīz vien viņiem k|uva skaidrs, ka bezmērķa klaiņāšana sevišķus panākumus nedos. Ciemats ir pārāk liels, lai tajā tikai uz labu laimi va­rētu atrast divus cilvēkbērnus.

—       Mēģini viņu atrašanas vietu noteikt ar telepātijas palīdzību! — Kauram bija pēkšņi radusies šāda ideja. — Tad viņi mums būs tikpat kā rokā.

Jirnass šaubījās, stipri šaubījās, vai viņa telepātiskās spējas pa šo īso laiciņu būtu attīstījušās līdz tik aug­stam līmenim, lai viņš varētu noteikt, kur Mēliks un Ķerta tieši šobrīd vāc savu materiālu.

—       Tas viss tomēr nav nemaz tik vienkāršs, — viņš iebilda. — Lai to veiktu, ir mazliet jākoncentrējas.

—       Nu tad koncentrējies! — Kaurs teica. — Kas tev to liedz?

—        Koncentrēšanās arī nav nekāds nieks, — Jirnass joprojām izvairījās. — Koncentrēšanās prasa mieru un klusumu. Kur tu te cilvēku drūzmā un mašīnu rīboņā koncentrēsies!

Kaurs piekrita, ka Jirnasam savā ziņā ir taisnība, jo viņi bija nonākuši visdzīvākajā ciemata ielā.

—       Iesim kaut kur citur, — viņš teica. — Bet mēģi­nāt mums katrā ziņā jāmēģina.

Jirnass saprata, ka Kaurs no sava plāna tik vienkārši neatteiksies. Būs vismaz jāmēģina, lai tad notiek kas notikdams. Citas izejas nebija.

—       Mēs varētu aiziet kaut kur brīvā dabā. — Viņš beidzot piekāpās. — Vai, piemēram …

—  Vai, piemēram? — Kaurs k|uva nepacietīgs.

—       Zini ko! — Jirnasam pēkšņi iešāvās prātā šāda doma. — Kā būtu, ja mēs aizietu uz kapsētu?

—   Tu tā domā?

—       Man ir tāda sajūta, ka … Es to īsti labi neprotu izskaidrot. Bet man ir tāda sajūta, ka kapsēta un telepātija kolosāli saderas.