Lidojošie šķīvji

Tu ieraudzīsi Johannesa Ampalka veco zālēs ieaugušo kapu. Tā tuvumā ir sols. Tur es Tevi gaidīšu. Uz re­dzēšanos!

Mēliks

Taisnību sakot, šķita mazliet dīvaini, ka Mēliks aicina viņu uz kapsētu tieši ar vēstuli. «Sveika» un «piedod», un tā tālāk. It ka viņi atrastos katrs savā pa­saules malā. Viņi taču abi bija Jirnasa dārzā spēlējuši paslēpes un tikai kopš pusstundas viens otram pa­devuši labdienu. Tomēr Mēliks viņai bija iespiedis saujā šo vēstuli, kaut gan būtu varējis to pateikt tieši. Bet var būt, ka rakstisks uzaicinājums ierasties kapsētā iznāk svinīgāk. Vai vismaz noslēpumaināk. Un kapsēta pati par sevi ir kaut kas noslēpumains.

Aiz kokiem jau pavīdēja kapličas zvanu tornis. Ķerta aizgāja pa kapsētas galveno ceļu līdz kapličai, no­griezās gar stūri un devās pa šauru taciņu tālāk. Viens, divi, trīs, četri, pieci soļi. Vairāk nebija ko skaitīt, jo viņa jau pamanīja Mēliku.

Mēliks sēdēja uz sola taisns un nekustīgs. Gaidīja. Un, kad Ķerta pienāca klāt, tad pamanīja, ka Mēlika seja ir ārkārtīgi nopietna, pat bēdīga. It kā viņš sērotu par šo nepazīstamo Johannesu Ampalku, kurš, spriežot pēc sensenās kapa plāksnes, aizgājis veļu valstī vis­maz pirms simt gadiem.

—   Sveiks, Mēlik! — Ķerta uzrunāja.

Mēliks piecēlās.

—   Sveika!

Ķertai uz mirkli iešāvās prātā, sak, vai nevajadzētu sniegt Mēlikam roku, kā pieņemts pieaugušo starpā. Tai dienā viņu abu attiecības šķita briesmīgi līdzīgas pieaugušo attiecībām. Sarokošanās tomēr izpalika. Ķerta apjautājās:

—  Vai tu mani ilgi gaidīji?

—  Gaidīju gan, — Mēliks atbildēja. — Apmēram stundu.

—   Kā tā? — Ķerta gandrīz vai sabijās. — Vai tie­šām es tik daudz nokavēju?

Mēliks, gribēdams viņu nomierināt, pakratīja galvu.

—  Gluži otrādi, — viņš sacīja. — Es atnācu stundu agrāk.

—   Stundu agrāk! — Ķerta izbrīnījās. — Kādēļ?

Mēliks neatbildēja tūlīt, bet ar roku deva zīmi, lai

Ķerta apsēžas uz sola. Tikai kad viņi abi bija viens otram blakus pasēdējuši kādu brītiņu, Mēliks teica:

—   Man taču bija jāsagatavojas.

Atkal klusums. Tikai kukainīši sīca visapkārt. Mē­liks sīkāk nepaskaidroja, kas viņam bijis jāsagatavo veselu stundu.

—       Kāpēc tu gribēji ar mani satikties tieši kapsētā? — Ķerta jautāja.

—   Te ir tāds miers un klusums, — Mēliks atbildēja.

—  Tev tā neliekas?

—        Liekas gan, — Ķerta teica. — Tallinas kapos ar­vien ir daudz ļaužu, bet te neredz nevienu cilvēku stai­gājam.

—   Mūsu kapsētā ir maz kapu, — Mēliks paskaidroja,

—  jo mūsu ciemata ļaudis vispār dzīvo ļoti ilgu mūžu. Ņemsim, piemēram, Kaura dzimtu. Kaura vecvecmā­miņa ir itin žirgta un vēl sēņo un ogo. Vai arī ņem­sim šo pašu Johannesu Āmpalku. Kapa plāksnē uz­raksts gandrīz izdrupis, tomēr tik daudz vēl salasāms, ka vecais vīrs nodzīvojis deviņdesmit sešus vai deviņ­desmit septiņus gadus.

Ķerta neatbildēja nekā.

—  Vai tu netici? — Mēliks jautāja.

—   Ticu gan.

Mēliks minēja vēl dažus ciemata ļaudis, kuri bija ievērojami tieši ar savu lielo vecumu.

—        Mūsu ciematā ir maz automašīnu, — viņš turpi­nāja. — Gaiss nav saindēts ar izplūdes gāzi. Bet vese­lībai tīrs gaiss ir ārkārtīgi svarīgs.

Ķerta nezināja, ko lai par šo runāšanu domā. Meliks taču nebūs viņu lūdzis nākt šurp, lai nolasītu lekciju par veselīgu dzīvesveidu.

—   Mēlik!

—   Jā, kas ir?

—   Pasaki man …

Ķerta bija nodomājusi tieši, bez aplinkiem noprasīt, kālab Mēliks viņu aicinājis šurp uz kapiem. Bet tad pēkšņi tik tiešs jautājums viņai likās pārāk skarbs vai nevietā, vai uzbāzīgs, vai kā lai pasaka. Tādēļ Ķerta -savu jautājumu neizteica līdz galam, bet mainīja sa­runas tematu:

—        Saki — kā tu skaties uz rūdīšanos ar aukstu ūdeni?

—        Ikkatra rūdīšanās, protams, nāk veselībai par labu, — Mēliks dedzīgi ņēmās skaidrot. — Noberzēša- nās ar slapju dvieli un tā tālāk. Bet dažs labs rūdī­šanos pārspīlē. Piemēram, tic, kas āliņģos peldas. Kas par daudz, tas par daudz, vai ne?

—   Tā jau ir, — Ķerta teica un nopūtās.

No Ķertas nopūtas Mēliks saprata, ka tiešām, kas par daudz, tas par daudz. Diezgan ilgi viņš jau bija runājis aplinkiem, līdzīgi kaķim, kas staigā ap karstu putru. Ievads nekad nedrīkst būt pārāk garš, viņam, topošam rakstniekam, to vajadzēja zināt. Šis likums pastāv ne tikai rakstniecībā, bet ari dzīvē.

—   Ķertai

Tūlīt viņš nāks klaja ar savu sakamo, tūlīt pat.

—   Jā?

Arī Ķerta saprata, ka tagad jānāk tam, kā dej Meliks bija viņu aicinājis šurp uz kapsētu.

—   Es gribēju tev ko lūgt.

—   Ko tad, Mēlik?

—  Tas man butu briesmīgi svarīgi.

—   Nu tad lūdz taču!

Klusums.

Un pēkšņi:

—   Lūdzu!

Balss atskanēja viņiem aiz muguras — pazīstamā Kaura balss.

—        Laipni lūdzu, te viņi ir. Divas mušas ar vienu sitienu! Vai tā nav telepātija, ko?

Tagad bija Mēlika reize nopūsties, un Mēliks nopūtās arī — smagi, no pašiem sirds dziļumiem.

Jirnasa un Kaura ierašanās kapos bija visai dīvaina parādība. Veselu gadu ne viens, ne otrs tur nebija kāju spēris, bet 11u viņi bija klāt kā likts, turklāt Mēlikam tik neizdevīgā bridi. Tādēļ būs nepieciešams tuvāk pa­skaidrot, kādos apstākļos tas notika.