Lidojošie šķīvji

Tā taču bija spietošana, Jirnass atskārta. Acumirklī viņš pielēca kājās un ar kausiņu pasmēla no spaiņa ūdeni. Meta. Meta gaisā no visa spēka, bet, viņam pārāk steidzoties, ūdens aizšļācās bitēm garām. Būtu vajadzējis iztaisīt no suņstobra šļirci, Jirnasam pazi­bēja galvā doma. Un, kad viņš ar to būtu tēmējis, tad gan … Ko nu vairs… šļirces taču nebija. Bet dūco­šais mākonis kļuva arvien melnāks un melnāks un pa­mazām cēlās augstāk un augstāk. Otrs kausiņš ūdens bites vairs neaizsniedza. Nu Jirnass aptvēra, ka, sap­ņodams par draudzību un biedriskumu, bija nogulējis īsto mirkli, kad vēl būtu bijis iespējams ar ūdens šļa­katām bites aizturēt. Viņš visu laiku bija uzmanījis tikai stropa skrēju, bet nebija ievērojis, kad bites, virs viņa galvas augšup lejup diedamas, bija saspiedušās ciešā barā. Bet nu… Likās — nu jau ir par vēlu!

Melnais mākonis kustējās lēni, toties ar draudošu neatlaidību arvien tālāk un tālāk. Nupat tas bija sa­sniedzis kaimiņu dārzu, bet nu jau likās — bites taisās uz garāku lidojumu. Kas būs tālāk?

Jirnass centās ātri apsvērt radušos stāvokli. Bija skaidrs, ka ūdens uzšļākšana nekā vairs nesaglābs. Turklāt ar pilnu ūdens kausiņu būtu grūti pārrāpties pāri sētai, bet attālums līdz bišu spietam acīmredzami kļuva lielāks. Tai pašā laikā bija skaidrs, ka bites ne­kādā gadījumā nedrīkst izlaist no redzes lauka. Tas nozīmētu katastrofu: tēvocis pelnīti mazgās galvu, kā arī iesauks Jirnasu par Snaužu.

Jirnass pameta smeļamo kausiņu un devās tvarstīt bites bez jebkādiem ieročiem, tāds, kā stāv — plikām rokām un basām kājām —, vienīgais, kas viņam bija, tas ir sejas tīkliņš galvā un apņēmība sirdī.

Par laimi, vismaz sākumā bites nelidoja sevišķi ātrā tempā — tas varēja būt vidējs starp kājāmgājēja un riteņbraucēja kustības ātrumu, tā ka pēc gargabalskrē- jiena principa būtu iespējams tīri labi iet kopsoli ar bitēm. Vienīgā bēda, ka bites nelidoja vis pāri ielām, kur gargabalskrējiens būtu bijis viegls un arī citādi ērts, bet dragāja taisni pari māju jumtiem un svešiem dārziem. Tāpēc Jirnasam bez mitas bija jārāpjas pāri dažādām sētām, jālaužas caur ogulājiem un jāiet su­ņiem ar līkumu apkārt. Tīrā laime, ka šoreiz ritenis bija palicis mājās. Gribot negribot Jirnasam bija jāatstāj rie­bīgas pēdas dažā labā puķu vai dārzeņu dobē, un gadī­jās pat tā, ka bērni, pamanījuši viņu, kliegdami skrēja istabā un vecāki ļaudis izbailēs sasita rokas. Tikai, kad bišu spiets bija sasniedzis pļavu viņpus ciemata un virzījās uz meža pusi, Jirnass varēja skriet pilnā sparā. Bija arī pēdējais laiks — bites jau bija aizstei­gušās labu gabalu priekšā un acīmredzot nedomāja samazināt ātrumu.

Pilnu gaitu uz priekšu! Jirnass drāzās pāri grāvjiem un ciņiem ar tādu skubu, it kā bites dzītos viņam pa­kaļ. Saraut, saraut! Kādēļ cilvēkam nav spārnu tā kā bitēm? Sakaru nodaļā pie sienas gan atrodas sludinā­jums «Laikraksts spārno», bet ar to, protams, būs do­māts kas cits — vai nu garīgi spārni, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kad bites spieto un aizlido, tad gan cilvē­kam no tādiem avīžu spārniem nav it nekāda labuma. Tad visas cērības jāliek uz kātiem un uz plaušu til­pumu. Un uz gribasspēku! Tieši tā. Tu vari aiz nogu­ruma vai no kātiem krist un muti vārstīt kā krastā izmesta zivs, bet gribasspēks — tas neļaus apstāties. Tieši gribasspēks ir cilvēkam spārnu vietā, Jirnass no­domāja un elsdams pūzdams turpināja vareno skrē­jienu.

Lūk, Lēni tantes govs… Arī Pēteris un Riho tur­pat. Nez kāda viņiem interese par Lēni tantes govi? Galvenais, ka puikas ir šeit. Būs viņi jāsauc palīgā. Nelāgi gan ar viņiem toreiz sanāca sīkā dēļ. Bet ko vecus grēkus cilāt! Kas bijis — bijis. Bites grasās aiz­bēgt. Te palīdzības vajag kā ēst.

Jirnass pagausināja skrējienu, pamāja ar roku uz bišu mākoņa pusi un mēģināja saukt, lai Pēteris un

Riho nāk viņam palīgā. Taču Jirnasam aiz neprātīgas joņošanas elpa krūtīs tā bija aizrāvusies, ka no sauk­šanas iznāca tikai tāds:

—   Ū-uhh!

Un tomēr. Likās — zēni bija viņu sapratuši. Traka ātrumā viņi drazās prom, it kā viņiem pa pēdām dzī­tos velnu bars. Tagad bites nekur vairs neizspruks, svaigi spēki ir klāt. Ja ari Jirnasam aiz pārcilvēciskās piepūles būtu jāsabrūk, tad Pēteris un Riho… Bet kas tad Pēterim un Riho lēcies? Viņi neskrēja vis bitēm paka|, bet ar lielu līkumu joza atpakaļ uz cie­matu. Nekrietnība! Kādēļ viņi vispār sāka skriet? Kā­dēļ lika cerēt, ka nāks palīgā? Jirnass bija sašutis. Un sašutums savukārt paralizēja gribasspēku. Kājas jau tā vairs lāgā neklausīja. Vēderā bija sajūtami sā­pīgi dūrēji. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās. Un beigu beigās pats ļaunākais — gribasspēks gandrīz bija zu­dis. Stāvoklis kļuva kritisks.