Lidojošie šķīvji

—   Lai būtu kaut deklamatorija, — Riho piekrita. — Gan es izlocīšos, galvenais, ka istabā bija dzirda­mas skaņas.

Viņš uzmeta acis savām sandalēm un ieraudzīja, ka tās uzkrītoši noputējušas. Tām bija jāpārbrauc pāri ar apavu suku, tāpat arī Pētera tenisenēm. Pagājušo reizi aizdomīgās pēdas uz grīdsegas tik tikko neizcēla visu dienas gaismā. Piesardzību nedrīkstēja aizmirst nevienā punktā.

Kad no apaviem bija notīrīti ielas putekļi, saruna atkal pievērsās būtnei skafandrā un lidojošiem šķīv­jiem.

Kad no paniskās bēgšanas bija pagājis labs laiks, viņi, par šo un to runādami, sāka apšaubīt, vai tikai redzētā būtne bijusi īstā. Diemžēl neviens no viņiem nepaguvis būtni tuvāk aplūkot. Izbīlis bijis tik pēkšņs un satriecošs, ka viņi acumirklī laidušies lapās un ilgi neuzdrošinājušies pat atskatīties uz būtni. Pārrunās viņi tā arī netika pie skaidrības, un beidzot Riho teica:

—  Nervu nomierināšanai labāk paspēlēsim drusku dambreti. •

Pēteris neiebilda, nervu nomierināšanai dambrete tik tiešām ir ārkārtīgi piemērota spēle — tu virzi savas domas pa rūtoto cīņas lauciņu, un drīz vien no galvas pagaist visas dzīves raizes. 2ēl tikai, ka laika nebija atlicis visai daudz. Ja vecmāmuļa sataisījusies ogot, tad gan nedrīkst kavēties, lai neizjauktu viņas nodomu. Jo vairāk tādēļ, ka viņš mātei bija stingri nosolījies.

—  Norunāsim tūlīt pašā sākumā, ka vairāk par trim partijām nespēlēsim, — Pēteris teica. — Citādi es ne- pagūšu pārnākt mājās laikā.

—   Bet ja rezultāts būs neizšķirts?

—   Tad turpināsim spēli rīt.

Riho, protams, būtu priecājies, ja draugs vēl mazliet būtu palīdzējis kavēt aresta laiku, bet tur nekā neva­rēja darīt. Pēterim taču bija savi pienākumi, un vai

Madisa pieskatīšana nebija tas pats arests, tikai ne­tiešs? Ar likteni jāsamierinās. Rit bus atkal diena.

Kauliņi tika izlikti, un drīz vien abi zēni bija iegri­muši saspringtā domāšanā, pūlēdamies iespējami tālāk uz priekšu aprēķināt savas kombinācijas.

Taču dīvaini ir likteņa untumi, un šoreiz bija lemts tā, ka Riho un Pēterim nelaimējās nospēlēt pat pirmo partiju. Pašā niknākajā cīņas brīdī, kad abas puses taisījās ar diviem kauliņiem satriekt pretinieka pēdē­jās karaspēka atliekas, aiz durvīm pēkšņi bija dzirdama grabināšanās.

Ko tas nozīmēja?

Pēteris paskatījās uz Riho un tūlīt saprata, ka Riho nervi, kas, dambreti spēlējot, bija jau pilnīgi nomieri­nājušies, no jauna saspringa. Arī viņa paša nervi acīm­redzot nebija labākā stāvoklī, jo, pieceldamies no galda pēc Riho mājiena, viņš sajuta ceļgalos neizprotamu nespēku. Taču pats sliktākais bija tas, ka nervozēšanas pazīmes bija manāmas arī aiz durvīm: nu jau tika kla­bināts rokturis, un tai pašā laikā atskanēja uzstājīgi klauvējieni.

Riho pavērās visapkārt: kur lai noslēpj Pēteri? Ir gan posta gals ar šīm modernajām mēbelēm — visi dīvāni un kušetes tiek izgatavoti tik sasodīti zemi, ka neviens cilvēks dabiskajā lielumā nevar zem tiem palīst.

Klauvēšana atkārtojās, vēl neatlaidīgāka un skaļāka.

Pieliekamais… Jā gan, tikai pieliekamais! Dzīvoklī tā bija vienīgā drošā vieta, kur Pēteris varēja paslēp­ties. Puikas uz pirkstgaliem virzījās uz virtuvi.

—  Riho! — atskanēja no kāpņu telpas. — Vai tu esi mājās? Riho!

Tā bija Riho māte. Māte bija ieradusies mājās darba laikā! Liktenīgs gadījums…

Bija dzirdams, kā atveras kaimiņu durvis.

—   Gan jau būs mājās, kur tad šis paliks, — teica kaimiņu vecmāmuļa, pensionāre, kura bez vajadzības soli nespēra ārā no mājas. — Radio brēca visu laiku tik dikti, ka manas vecās ausis tik tikko neaizkrita ciet.

—   Bet atslēgas nav, — māte brīnījās.

Riho klusībā lādēja sevi par to, ka atslēgu bija atstājis durvju iekšpusē. Nebūtu atslēga durvīs, varētu pateikt, ka acīmredzot kāds to no kājslauķa apakšas izčiepis. Būtu viss kārtībā. Māte istabā netiktu, un Pēteris pēc tam varētu mierīgi aiziet. Bet atslēga bija durvīs. Tas bija liktenīgais vājais posms citādi tik labi izstrādātajā plānā.

—       Riho! — atkal atskanēja mātes balss. — Vai tu dzirdi, Riho!

Tagad puikas bija jau virtuvē. Pēteris mudīgi ielīda pieliekamajā un notupās starp kubliņiem un muciņām. Riho aizslēdza pieliekamā durvis un vairs neatkārtoja pirmītējo kļūdu ar atslēgu, bet iebāza to kabatā.

—   Riho!

Mate atkal klabinaja durvju rokturi.

—       Nāku, nāku! — Riho atsaucās, izgāja priekšnamā un ielaida māti.

—   Tu gulēji? — māte vaicāja.

Lieliska doma!

—       Jā, — Riho atbildēja. — Aiz gara laika uznāca snaudiens.

—       Un kāpēc atslēga nav zem kājslauķa? Vai kāds bija atnācis?

—        Bija gan, — Riho apstiprināja. — Man taču ne­klājas lūgt svešu cilvēku, lai viņš mani no jauna ieslēdz. Neērti bija kliegt caur durvīm, lai paņem at­slēgu no kajslauķa apakšas un …

Riho centās šņukstēt, bet, tā kā no tā nekas liels neiznāca, viņš tāpat berzēja sausās acis.

—        Kas tad tas bija? — vaicāja māte, icnakdama virtuvē. — Vai kāds gribēja pasūtīt mašīnu?

Šodien gan mātei radās spožas idejas! Nu, protams! Protams, atnācējs gribēja pasūtīt mašīnu!

—       Jā, — Riho atbildēja. — Bet es nekā nezināju viņam apsolīt.