Lidojošie šķīvji

Jirnass zināja, ka viņam ar gribasspēku viss ir kār­tībā. Dzimšanas dienas fotouzņēmumā, kur viņš met bumbu un ir redzams arī lidojošais šķīvis, var tūlīt pamanīt, ka viņam ir sevišķi izvirzīts zods, kas liecina par lielu gribasspēku. Cilvēks ar tādu zodu parasti spēj dzīvē daudz ko panākt. Taču tobrīd Jirnasam vispirms vajadzēja panākt bites, un tieši tobrīd, pašā izšķirī­gākajā brīdī, zods grasījās viņu iegāzt.

Mežs jau bija pavisam tuvu. Kas notiks, kad bites atradīsies virs meža un nozudīs koku galotnēs? Tad nekas vairs nenotiks. Tad būs beigas. Bet vēl pirms īstajām beigām, vēl pirms bites nebija paguvušas pa­zust mežā, Jirnasa gribasspēkam pienāca beigas. Jo visam ir savs gals. Jirnass apstājās. Rokas viņam bez­spēcīgi nolaidās kā aizlauzti spārni. Viņš skatījās asaru aizmiglotām acīm pakal bitēm, kuras arvien vairāk at­tālinājās. Tikai tagad, lai noslaucītu asaras, viņš no­ņēma no galvas sejas tīklu.

—   Ē-ēj! — pēkšņi atskanēja divaini pazīstama balss. — E-ej, Jirnas!

Kas tas bija? Vai atkal kāds mēģina Jirnasā atmo­dināt pēdējo cerības dzirksti, lai pēc tam nozustu tik­pat nekrietni kā pirmīt Pēteris un Riho?

—   Jirnas!

—  Jir-na-ās!

Vel divas balsis — viena zēna, otra meitenes.

—   Nāc mudīgi! Mēs redzam, kur bites laižas lejā!

Tie taču ir… Nu, protams! Tie taču ir Mēliks, Kaurs

un Ķerta! Un viņi redz, kur bites laižas lejā! Ahā, tur viņi ari paši ir — lielajā priedē. Kaurs pašā galotnē. Skaidrs, no turienes var redzei visapkārt.

Tāpat kā pēkšņi gaišāka bija kļuvusi visa apkārtne, kad Jirnass noņēma 110 galvas sejas tīkliņu, tā arī gaišāka kļuva viņa dvēsele, kura bija galīgi iegrimusi melnā nomāktībā. Mēliks, Kaurs un Ķerta! Un viņi redz, kur laižas lejā bites.

Jirnass drāzās tālāk. Nekāda noguruma vairs, tikai gaviles sirdī. Kad viņš pieskrēja pie lielās priedes, Mē­liks un Ķerta bija jau nokāpuši 110 koka, lai nāktu pa­līgā sameklēt bites. Tikai Kaurs vēl palika augstajā novērošanas postenī, lai vadītu un izrīkotu meklētājus.

—   Bites ir tepat tuvumā! — Kaurs kliedza. — Dzi­ļāk mežā neejiet!

Jirnass, Mēliks un Ķerta izvērsās ķēdē. Soli pa so­lim viņi gāja uz to pusi, kur bija nolaidušās bites.

—   Taisni! — Kaurs komandēja 110 priedes galotnes. — Tā, tā, tagad drusku pa kreisi. Nē, tas ir par daudz! Tā, nu ir pareizi, tagad ejiet atkal taisni! Jirnas, ne­virzies pa labi!

Nu bites bija viņiem rokā. Tieši tobrīd spiets kā če­murs līda v.ecas, pussatrupējušas kļavas dobumā. Do- bais koks atradās gandrīz meža malā. Ak te viņas bija nodomājušas dibināt savas jaunās mājas, tālāk no cilvēkiem, meža klusumā un patvērumā. Nekā nebija! Viņas bija pamanītas. Cilvēks ar savu gribasspēku bija viņām dzinies pakaļ un, draugiem palīdzot, atmaskojis viņu viltīgo plānu. Gan jau tēvocis viņas no šā koka dobuma izkvēpinās un pārvietos īstā vietā, gan jau tēvocis zinās, kā to dara. Un, lai šis pasākums būtu visādā ziņā drošs, lai vairs negadītos nekādi pārstei­gumi, Jirnass novilka kreklu un rūpīgi aptina ar to dobumu. Tā, piedurknes vēl labi cieši sasiet mezglā, lai bites paliek te un dūc. Nekāda vaina, drēbe laiž gaisu cauri.

Arī Kaurs beidzot norāpās no koka un pienāca pie draugiem.

—   Vai uzvara mūsu?

—   Mūsu! — Jirnass starodams atbildēja.

Kas gan uz pasaules ir vēl jaukāks par draugiem. Par īstiem draugiem, ar kuriem var dalīt visu — prie­kus un bēdas un, pats par sevi saprotams, arī medu…

12

Tagad, kad bites, par laimi, bija noķertas, Kaurs, protams, tūlīt pievērsās savam iemīļotajam tematam.

—        Pastāsti nu, — viņš griezās pie Jirnasa. — Pa­stāsti, kādas viņas bija, tu taču viņas redzēji tuvumā!

Jirnass nekā nesaprata.

—   Tu domā bites?

—        Bites, bites! — Kaurs pārmēdīja. — Vai tu tie­šām esi galīgi aizmidzis, ka cita nekā nemanīji kā tikai bites?

Jirnasa krūtīs vēl arvien bangoja dziļas draudzības jūtas, tādēļ viņš par Kaura mēdīšanos neko lielu ne­dusmojās.

—        Kas tad man vēl būtu jāpamana? — viņš vaicāja vairāk ar interesi nekā ar dusmām.

—   Protams, būtnes!

—   Būtnes?

—        Kā tad, mēs pārtraucām novērošanu, kad tu, kā plēsts brāzdamies, aizbiedēji no govs būtnes.

—   No govs?

—   Protams, no Lēni tantes govs!

Ahā-ā! Nu Jirnasam viss bija skaidrs. Ak tad Riho un Pēteris būtu bijušas tās būtnes! Varena izdevība mazliet sadot Kauram pa degunu.

—       Tu laikam pats sevi iedomājies par kādu īpašu būtni! — Jirnass iedzēla.

Kaurs noprata, ka Jirnasam padomā ir vēl kāds trumpis, tādēļ nogaidoši klusēja.

Bet Jirnass ar visai zīmīgu sejas izteiksmi pagrie­zās pret Ķertu un Mēliku, sak, cik ilgi ar Kauru, ši­tādu bērnu, ķīvēsies, vecākiem cilvēkiem taču arī sava starpā jāpārrunā svarīgas lietas.

—        Pie govs bija Pēteris un Riho, — viņš sāka stāstīt. — Es sākumā domāju, ka viņi varbūt palīdzēs man notvert bites, bet kur tev… Mani ieraudzījuši, aizjoza kā plēsti.

—   Pēteris un Riho? Mēliks domīgi ierunājās.

—   Ķerta jau tūlīt teica, ka tie būs kādi puikas…

—       Bet tie nemaz nebija kādi puikas, — nu arī Ķerta iekrita valodā. — Tie bija Pēteris un Riho.

—  Tur jau tas suns aprakts, — Mēliks turpināja.