Lidojošie šķīvji

—   Bet pasaki — kāpēc viņi vēlāk aizveduši govi atpakaļ Lēni tantei? — Kaurs joprojām nenolika iero­čus. — Ja viņiem sirdsapziņa nebūtu tīra, tad visdro­šāk būtu pamest govi, kur tā bijusi!

Tiesa gan… Kāpēc? Pazīstot Pētera un Riho rak­sturus, tiešam grūti bija saskatīt kaut kādu loģiku. Tas bija neskaidrs punkts, kas prasīja dziļāku pārdo­māšanu.

Mēliks atbildes vietā savukārt jautāja:

—   Labāk pasaki — kālab būtnes atvedušas govi at­pakaļ? Ja, tavuprāt, šeit darbojušās būtnes, tad viņu sirdsapziņa it nemaz nav bijusi tīrāka. Kā tad bija nolicis ar to Kanzasas zemnieku … Tu taču pats stās­tīji, ka toreiz govs paliekas atrastas labu gabalu tālāk.

—   Būtņu rīcība nav nemaz tik viegli izskaidro­jama, — Kaurs nepalika atbildi parādā. - Būtnes kā nekā ir pavisam kas cits nekā kaut kāds Riho vai Pēteris. Būtņu domu pasaule ir gluži citāda. Pēteris un Riho dzīvo tepat mūsu vidū un ēd to pašu maizi, ko mēs, bet par būtnēm vēl nav noskaidrots, no kura spīdekļa tās cēlušās.

Taču, neraugoties uz pārliecinošajiem Kaura argu­mentiem, viņam pašam sirds dziļumos iezagās bailes, sak, visa šī teorija par lidojošiem šķīvjiem var itin viegli sagrīļoties tāpat kā milzis uz savām māla kā­jām. Kaurs vienmēr bija paļāvies uz Mēlika aso prātu, un, ja Mēliks ir vērsis savu tikpat aso skatienu uz Pēteri un Riho, tad ej nu sazini…

—   Par Pēteri un Riho mums arī vēl nekas nav skaidrs, — Mēliks izklaidīgi teica, acīmredzot viņa do­mas bija aizklīdušas kur citur. — Viss ir tikai pieņē­mumi, kuri būtu vai nu jāpierāda, vai arī jāapgāž.

—  Ko tu esi nodomājis vispirms darīt? — Jirnass pavaicāja.

—   Es domāju, ka … — Mēliks it kā mazliet svār­stījās. — Jā, es domāju, ka vispirms būtu jārunā ar Pēteri un Riho.

—  Ar Pēteri un Riho? — Jirnass izbrīnījās.

—   Un kādēļ ne?

—  Nu, vai zini… Tie mums taisnību neteiks, ar tiem nekāda prātīga runāšana nesanāks.

—  Protams, — Kaurs ņēmās atbalstīt Jirnasu. — Pē­teris un Riho, atradis gan īstos! Tie piepūtīs mums pilnu galvu ar ziliem brīnumiem!

Mēliks īgni paskatījās uz Kauru.

—• Tad ej nopratini savas būtnes, ja tu domā, ka tās mazāk melos!

—   Būs jau labi, zēni, — Ķerta samierinoši iebilda. — Izbeidziet piekasīties. Jūs esat tik labi draugi, bet vienā gabalā kāpjat cits citam uz auguma.

Zēniem kļuva neērti.

—  Tas nav ļauni domāts, — Mēliks, it kā atvaino­damies, sastomījās.

—   Tas mums ir tāds paradums, — Jirnass piebilda.

Un Kaurs piemetināja:

—   Tas vairs nav jāpierāda, ka mēs esam draugi.

Visi četri devās talak un vairs neķircinājās. Tikai

apspriedās, pārdomāja un kala plānus, šad tad lietišķi padebatēdami. Drīz vien ciemats viņiem palika aiz mu­guras.

13

—  Man šausmīgi slāpst, — Jirnass teica.

Nebija arī nekāds brīnums — šila skriet bitēm pa pēdām, tur ir arī ko svīst.

No limonādes šajā tveicē neviens neatteicās. Tobrīd tālumā pavīdēja veikals, un viņi apņēmīgi devās turp,

—   Melna kafija padarot galvu skaidru, — Kaurs kaut kur bija dzirdējis. — Pamēģināsim, varbūt arī no limonādes radīsies kāda laba ideja.

—   Idejas ko idejas, — Jirnass teica. — Bet gāze gan limonādē ir uz goda.

Negribot viņš norija siekalas, iztēlodamies, kā spir­dzinoši vēsais, putojošais dzēriens drīz noguldzēs lejup pa viņa izslāpušo rīkli.

Mēliks klusēja. Acīmredzot pat limonāde nespēja viņa domas aizvilināt prom no Lēni tantes govs, tik liela interese bija viņā radusies pret šo govi.

Nu viņi bija klāt. Laikam tikko bija atvesta svaiga maize, jo veikalā ļaudis drūzmējās vairāk nekā parasti. Bija kādu brīdi jāpastāv rindā, un viņi mierīgi no­stājās rindas galā, jo limonādes dēļ tiešām bija vērts mazliet pastāvēt.

Veikals bija kļuvis par vietu, kur ciemata ļaudis iepērkoties patērzēja ar paziņām, izjautāja cits citu un pastāstīja, kas jauns. Parasti šie jaunumi gan nebija diez cik interesanti. Vairāk tika runāts par kartupeļu augšanu, par gaidāmo laiku, par kazu godibām, par dažādām iepirkšanas cenām un par to, cik daudz kura saimniece ievārījusi melleņu pērnējā gadā. Tikai pare­tam iznāca runa par kādu negadījumu ar motociklu, par to, ka ogojot redzēts briedis, vai par ko citu inte­resantāku. Bet šodien … Zēni un Ķerta nedabūja ne apskatīties, kā jau izdzirda valodas, kuras acumirklī piesaistīja viņu uzmanību.

—   Tas drāzās tieši pāri puķu dobēm, — Marju vec­māmuļa aizrautīgi stāstīja. — Nolauza vairākus ķeizar- kroņus. Tas bija maza auguma ar jocīgu melnu daiktu ap galvu.

—   Tas būs bijis skapanderis, — kāds iekrita valodā. — Tām būtībām esot skapanderi galvā.

—   Laikam gan, — Marju vecmāmuļa piekrita. — Un pāri sētai viņš lidot pārlidoja. It kā spārni pie ple­ciem būtu bijuši.

Jirnass instinktīvi sakņupa un noslēpa sejas tīkliņu sev aiz muguras. Iekšēja balss viņam teica, ka patla­ban šeit tiek iztirzāts viņa varenais skrējiens. Tīkliņš, pēc viņu domām, tātad bija skafandrs. Un puķes arī tika nobradātas kā Marju vecmāmuļas dārzā, tā arī citur. Tikai lidošana … No lidošanas viņš bija gaužām tālu, to viņi pārspīlējuši. Par spārniem viņš gan bija sapņojis, kad uznāca pagurums, bet ar sapņošanu vien vēl nelidosi.