Lidojošie šķīvji

—   Par kaut kādu nokārtošanu pat runa nevar būt,— Riho stingri noteica. — Neaizmirsti, ka man jāatrodas mājas arestā. Un, kaut ko kārtojot, nāks gaismā tas, ka tu mani esi izlaidis no ieslodzījuma.

Atkal… Atkal Pēteris ar savām domām bija nonā­cis strupceļā. Tas, ko Riho teica, bija savā ziņā pa­reizi. Bet Lēni tante? Kas notiks ar viņu, ja pircēji vairs neņems no viņas pienu?

—   Bet Lēni tante?

—   Par viņu mums nav tik daudz ko raizēties, — Riho atbildēja. — Ja patiesībai atbildīs tas, ka…

To, kam vajadzētu atbilst patiesībai, Pēteris tā ir nedzirdēja. Riho mute bija gan līdz ausīm vaļā, taču neviens vārds no tās vairs ārā nenāca. Viņa acīs iedzalkstījās dīvains starojums. Jā, šaubu nebija ne­kādu — Riho acīs zvīļoja nepārprotamas bailes.

Tad Riho pacēla roku un, joprojām mēms kā zivs, rādīja uz ciemata pusi. Pēteris paskatījās un ieraudzīja, ka no tās puses, ātri palēkdamās, viņiem tuvojās maza būtne skafandrā!

      10

—   Nē … laikam neseko … vis … — izdvesa Riho, atpakaļ skatīdamies, un, aiz mežonīgās bēgšanas bez elpas palicis, apstājās.

Arī Pēteris apstājās.

—   Liekas… gan… ka virzās… uz mežu…

Labu brīdi viņi elsa un pūta, ne vārda neteikdami,

tikai vērās turp, kur būtne, ātri virzīdamās uz priekšu, arvien vairāk saplūda ar mežu, līdz galīgi izzuda no zēnu acīm.

—   Laime, ka īstā laikā aizjozām, — Riho teica. — Citādi mēs varbūt jau lidotu, tāpat kā vakar govs.

—   Skaidrs, — Pēteris piekrita. — Vecmāmiņai tomēr bijusi sava taisnība.

Tagad, kad būtne vairs nebija saredzama, pirmās bailes pamazām pārgāja.

—   Ja es būtu bijis viens, — Riho teica, — es laikam tagad domātu, ka tas bijis spoks. Bet tu taču viņu re­dzēji tikpat skaidri.

—   Kā nu ne! — Pēteris apstiprināja. — Viņa bija skafandrā un drāzās kā … nudien kā kosmosa rēgs.

Taisnību sakot, abi zēni slepenībā apšaubīja šīs būt­nes kosmisko izcelšanos, — ja ar veselu prātu visu pārdomā, šis notikums šķita briesmīgi fantastisks. Taču par to tagad ne viens, ne otrs no viņiem nerunāja, jo tādā gadījumā pirmītējā bēgšana pa kaklu pa galvu būtu guvusi mazliet necienīgu nokrāsu. Tomēr, nerau­goties uz viņu šaubām, bija visai aizraujoši iztēloties, ka viņi paši savām acīm vaigā skatījuši noslēpumaino kosmosa iedzīvotāju.

—   Lidojošais šķīvis, liekas, ir kaut kur mežā, — Pēteris prātoja. — Ko citu būtne tur būtu meklējusi.

—   Ļoti iespējams, — Riho teica. — Ar mūsdienu tehniku gandrīz viss ir iespējams.

Pēteris labi nesaprata, ko Riho ar savu atbildi īsti domājis, taču skaidrs bija tas, ka ne vienam, ne otram no viņiem nebija īpaša vēlēšanās iet uz mežu meklēt lidojošos šķīvjus. Būtni viņi dabūjuši redzēt, un tas jau ir kaut kas. Ne katram dzīvē gadās tik spoža iz­devība.

—   Kā lu domā — vai par to nevajadzētu iesūtīt rakstu «Dzirkstelei»? — Pēteris ierosināja. — Reti kā­dam laimējies redzēt kosmisko būtni, un es domāju — ja mēs iesūtītu mazu rakstiņu, to iespiestu gan.

Taču Riho papurināja galvu. Pirmkārt, uzrakstīt rak­stu viņam nekad nav bijis viegli, to apliecinājuši jau vairāki ķeburaini divnieki viņa skolas sacerējumu burt­nīcā. Otrkārt, Pēteris atkal grasījās aizmirst mājas arestu. Nevar taču cilvēks pa āru skrieties ar kosmosa iedzīvotāju, ja viņš tup mājās iespundēts un pat durvju atslēga nolikta zem kājslauķa. Tas tik būtu numurs, ja tēvs un māte kādā jaukā dienā izlasītu avīzē, kādas brīnumlietas gadījies redzēt viņu dēlam tai laikā, kad tam bija kārtīgi jāsēž mājas arestā un jāizcieš pelnītais sods.

Zēni vēl apsprieda jautājumu gan no vienas, gan otras puses un beidzot nolēma tīties atpakaļ pie Riho. Mežs viņus šodien nevilināja, un ciematā nekā prātīga nebija ko iesākt tāpēc vien, ka Riho nomaskējies jutās diezgan nelāgi un necik ilgi nevarēja paciest ap galvu apsēju. Turklāt Pēteris no rīta bija devis mātei solī­jumu šoreiz tiešām laikā ierasties pusdienās un pēc tam vēl pāris stundu pieskatīt Madisu, jo vecmāmuļa bija nopietni iecerējusi kādu laiciņu paogot.

Šoreiz viss atkal gāja kā pa sviestu — uz ielas ne­viens par puikām nelikās zinis, un Riho mājas pa­galmā tobrīd nebija nevienas dzīves dvēseles, tā ka viņi netraucēti iekļuva istabā. Katram gadījumam Riho aizslēdza durvis.

—  Tā tomēr izskatīsies pēc īsta aresta, — viņš no- ķiķināja. — Kas gan par to, ka atslēga ir iekšpusē, sirdsapziņa toties var būt mierīga.

Kaimiņu dēļ skaļi uzgrieztajam radio vajadzīgais vilnis bija kaut kur nozudis, un no aparāta plūda visai dīvainas skaņas — sveša, lauzīta valoda jaucās ar deju mūzikas fragmentiem un laiku pa laikam vēl ar sprakšķieniem, kas liecināja, ka kaut kur ir negaiss.

—  Tā tik ir konspirācija, — Pēteris nobažījās. — Ko lai kaimiņi par šādu mūziku domā?

Riho izslēdza radio.

—  Tie no mūzikas daudz nejēdz, — viņš nomieri­nāja. — Ja arī iznāktu runa, es ieborētu, ka tas bijis kāds mūsdienīgs gabals, kur reizē gan runā, gan spēlē instrumentus, — kaut kāda krematorija vai kas tam­līdzīgs.

—   Deklamatorija, — Pēteris izlaboja. Reiz viņam tiešām bija gadījies noklausīties deklamatoriju.