Lidojošie šķīvji

—       Tā jau ir, — māte teica. — Ko tu varēji ap­solīt!

Viņa stavēja pie virtuves galda un kravaja no tīkliņa galdā daždažādus produktus. Izrādījās, ka vakarā viņai darbā notikšot negaidīta inventūra, kas varētu ieilgt līdz pusnaktij. Tāpēc viņa uz brītiņu atskrējusi mājās un atnesusi kaut ko ēdamu, lai Riho un tētim būtu ko likt uz zoba.

—       Bet kur ir pieliekamā atslēga? — pēkšņi ievaicā­jās māte.

Ēdamais taču bija jāieliek pieliekamajā, īpaši tādā karstumā …

—       Vai tad durvīs nav? — Riho mēģināja izlikties izbrīnījies.

—       Nav. — Māte mēģināja atvērt pieliekamā durvis. — Un durvis aizslēgtas.

—   Jocīgi gan, — Riho nobrīnījās.

Pēc Riho domām, jocīgi bija arī tas, ka māte pati, daudz nedomājot, gluži ticami izskaidroja pieliekamā atslēgas nozušanu:

—       Varbūt no rīta tētis aiz izklaidības iebāzis to ka­batā. Ak, vīrieši, vīrieši…

Mātei bija ļoti jāsteidzas un tobrīd nebija vaļas do­māt par kaut kādām atslēgām. Pirms aiziešanas viņa vēl steidzīgi pārlaida skatienu pār istabu.

—   Dambretes kauliņi izlikti.

—   Es pirmīt spēlēju, — Riho norūca.

—       Viens pats spēlēji dambreti? — māte patiesi iz­brīnījās.

—   Nu jā, kas man cits atliek?

Māte nopūtās un vēl no sliekšņa piebilda:

—   Esi nu labs zēns!

Pēc tam slēdzenē noskrapstēja atslēga. Bija dzir­dams, kā māte pabāž atslēgu zem kājslauķa. Tas bija viss. Soļi nodipa lejup pa kāpnēm.

Riho iedrāzās virtuvē un no pieliekamā izlaida brīvē Pēteri.

—   Nu mēs abi esam iesprostoti!

Pēterim trīsēja zods.

—   Kas tagad būs? Man drīz jātaisās uz mājām!

Taču tas vēl bija nieks. Daudz trakāk kļuva, domā­jot, kas notiks, kad Riho tēvs beidzot pārnāks mā­jās.

Dambretes partija bija palikusi neizspēlēta, bet zē­niem pat prātā nenāca spēli turpināt, kaut gan tieši tobrīd abu nerviem nopietni būtu vajadzīga nomieri­nāšana.

Kādu laiku viņi nospiesti un sadrūmuši klusēja, līdz beidzot Riho īsumā rezumēja stāvokli:

—   Nu mēs gan esam sprukās!

11

Jirnass sēdēja tēvoča dārzā zem ābelēm ar sejas tīkliņu galvā un ūdens spaini un smeļamo kausiņu pa rokai. Viņš domīgi vēroja vienu noteiktu stropu, no kura ik mirkli varētu sākties satraucoša parādība — bišu spietošana. Tai bija iespējamas vispārsteidzošākās sekas, un par tām pilnā mēra atbildīgs bija viņš, Jir­nass. Tikai viņš — un nebija neviena, kas palīdzētu šo atbildību nest. Sī atbildība, ko liktenis ar tēvoča roku bija uzkrāvis vienīgi Jirnasam uz kakla, pagalam sagandēja viņa garastāvokli.

Pat medus, par atlīdzību solītais medus vairs neli­kās Jirnasam diez cik vilinošs kārums. Ar medu tur­klāt ir tā: ja iebauda to kaut maķenīt vairāk, var uz­nākt nelaba dūša. Jirnass bija pat dzirdējis, ka bērns, krietni saēdies medu, esot gandrīz vai nomiris. Sim bērnam uznākušas tik briesmīgas slāpes, ka viņš nekādi neesot varējis atdzerties. Beidzot viņš ticis iebāzts līdz kaklam aukstā ūdenī, un tas izglābis bērnam dzīvību. Ne velti mēdz teikt, ka visam ir divas puses. Bišu uzmanīšana ir diezgan svarīgs un, kā zināms, arī visai bīstams uzdevums, tā ka ar pāris karotēm medus tas nemaz nav samaksājams. Un, ja tev iedos medu vairāk, tik, cik pienāktos par pūlēm, nebūs nekāds brī­nums, ka tu pēkšņi atradīsies kapa malā. Piedevām medum piemīt slikta īpašība — jo vairāk to ēd, jo vai­rāk gribas.' Medū it kā slēpjas kāds noslēpumains spēks, kas spiež to ēst, kaut arī zināms, ka ēšana var beigties ar nelabu dūšu, aukstu vannu vai vēl ar ko trakāku.

Viss, protams, liktos mazāk drūms, ja par pūlēm sa­ņemto medu būtu iespējams piedāvāt arī kādam citam. Piemēram, draugam. Bet Jirnasam taču draugu ne­bija … Visi draugi no viņa atteikušies kā no spitālīgā un atsūtījuši viņu vienu, pilnīgi vienu šeit, šajā pa­mestajā dārzā, kur ap viņu dūc vienīgi bites un vieg­lajā vēja dvesmā nopūšas ābeles …

Bites arvien nāca un gāja, nāca un gāja. Viņu darba mīlestību taču mēdz cilvēkiem likt par paraugu, tik čakli viņas rosās savā darbā. Un kopīgi, tikai kopīgā, draudzīga saimē viņas dara visu, kas darāms. Bites

nemaz nav tādas kā… kā Mēliks, Kaurs un Ķerta! Mēliks, Kaurs un Ķerta diemžēl necik augstu nevērtē ne draudzību, ne biedriskumu. Viņiem ne silts, ne auksts par to, ka kaut kur zem ābelēm sēž Jirnass ar pienākuma smagumu plecos, ar sarūgtinājumu dvē­selē, ar sejas tīkliņu galvā un virs galvas tam lidinās satraukti dūcošas bites. Nē, velns parāvis … Dūkšana pēkšņi bija kļuvusi sevišķi satraukta. Bites kā liels, tumšs mākonis griezās uz gaišzilā debess fona. Tā taču bija …