Lidojošie šķīvji

—   No Pētera un īpaši no Riho var visvisādas izdarī­bas sagaidīt. Manuprāt, mums būtu jāizpētī, ko viņi gribējuši no Lēni tantes govs.

—   Kā tu izpētīsi to? — Jirnass jautāja.

—  Jāpārdomā stāvoklis un jāsastāda plāns.

Viņi visi četri devās atpakaļ uz ciematu, jo Jirnasam bija jāziņo tēvocim par bitēm. Pārdomāt stāvokli un sastādīt plānu varēja, turp ejot.

—       Varbūt Pēteris un Riho tiešām bijuši tie mazie onkuļi, par kuriem stāstīja meitenīte? — Ķerta pie­ļāva varbūtību.

—       Nav izslēgts, — Mēliks piekrita. — Tas tomēr jā­pierāda.

—       Skaidrs! — Kaurs no jauna ņēma vārdu. — Pie­rādīt to.vajadzēs stingri vien.

Tagad, kad šajā spēlītē bija parādījušies Pēteris un Riho, Kaura teorija par kosmiskajām būtnēm, protams, kļuva apšaubāma. Bet Kaurs nebija no tiem, kurš kaut kādu Pēteru vai Riho dēļ būtu gatavs atteikties no sava viedokļa.

—       Es gan neesmu nekad redzējis ne Pēteri, ne Riho skafandrā, — viņš piemetināja, zimīgi paraustīdams plecus.

—       Toties tu ik uz soļa redzi būtnes, — Jirnass at­cirta.

—       Man vismaz būtnes nav no degunpriekšas bērnu nozagušas, — Kaurs savukārt iedzēla.

—       Mani šobrīd visvairāk interesē tas, kādēļ Pēteris un Riho no Jirnasa aizskrēja, — Mēliks domīgi prā­toja, nepievērsdams ne mazāko uzmanību Kaura un Jirnasa vārdu maiņai. — Manuprāt, tas skaidri pa­rāda, ka viņu sirdsapziņa nav tīra.

—        Protams! — Jirnass iesaucās. — Man taču ar vi­ņiem ir veci rēķini! Nobijās no kāviena un aizjoza!

No Jirnasa sejas varēja redzēt, ka šāda iespēja vi­ņam varen patiktu. Viņš uzmeta žiglu skatienu Ķertai cerībā ari no viņas rast atbalstu savam viedoklim. Taču tieši Ķerta bija tā, kura bez mazākas sajūsmas iebilda:

—   Šaubos, vai viņi tevi tajā sejas tīkliņā vispār pazina.

Kaurs nekavēdamies ņirdzīgi piebilda:

—   Ļoti labi, ka tev tīkliņš bija galvā, citādi viņi uzreiz būtu pārvērtušies par sālsstabiem.

Bet Jirnasam, kurš parasti krita par upuri Kaura asajai mēlei, šoreiz pie rokas bija trāpīga atbilde.

—   Varbūt viņi mani noturēja par kosmisko būtni un sejas tīkliņu tikpat labi par skafandru!

Visi smējās, izņemot Kauru, kurš veltīgi pūlējās at­rast īsto atbildi. Bet neviens no viņiem neuztvēra, cik precīzi Jirnass bija trāpījis naglai uz galvas, kaut arī nejauši. Neviens no viņiem vēl nezināja, ka Kaura teorija par lidojošiem šķīvjiem bija izplatījusies pa cie­matu un sasniegusi arī Pētera un Riho ausis. Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka Pēteris un Riho bijuši psiholoģiski sagatavoti tajā virzienā un tādēļ visā no­pietnībā uzskatījuši Jirnasu par kosmisko būtni.

—   Kaut arī tā, — Mēliks turpināja. — Joks paliek joks, taču fakts, ka Pēteris un Riho no Jirnasa aiz­muka. Ļoti iespējams, ka viņi būtu no kura katra aiz- mukuši, jo Jirnasu ar sejas tīkliņu galvā tiešām ne­būtu nemaz tik viegli pazīt. Tātad viņiem attiecībā pret govi bijis padomā kāds plāns, kuru viņi gribējuši no­slēpt. Un tālāk …

—   Tālāk viss ir skaidrs, — Jirnass pārtrauca Mē- liku. — Es tur ierados un izjaucu viņu tumšos plā­nus.

—   Labi! — Mēliks saglabāja mieru. — To mēs jau zinām. Bet tagad būtu vairāk jādomā par to, ko mēs vēl nezinām. Ķerta domā, ka tieši Pēteris un Riho bi­juši tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Kaurs šo pie­ņēmumu apstrīdēja: ne Pēteris, ne Riho nekad neesot redzēti skafandros. Bet Kaurs piemirsa, ka nav piera­dīts, vai skafandri bijuši. Meitenīte teikusi tikai to, ka vienam no mazajiem onkuļiem seja neesot bijusi redzama, vairāk nekā. Tikpat labi tam galvā varēja būt, piemēram, parasta maska.

—   Nez kāpēc viņam būtu jāliek galvā maska? — Kaurs īgni norūca.

—   Ak kāpēc? — Mēliks turpināja. — Pieņemsim, ka Pēteris un Riho pastrādājuši ar govi kādu palaidnību un pēc tam veduši to atpakaļ Lēni tantei. Tā kā šī palaidnība acīmredzot būs bijusi diezgan neganta, viņi, protams, gribējuši palikt nepazīti un viens no viņiem uzlicis masku. Tas, kurš bijis maskā, vedis govi, un otrs palicis kaut vai uz ielas viņu gaidām. Bet, tā kā Lēni tante nav bijusi mājās, viņi ieradušies abi, jo no bērna viņi, protams, nav baidījušies.

—  Ak šitā gan! — Kaurs sašuta. — Bet maska ir tikpat maz pierādīta kā skafandrs.

—   Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Tas ir tikai pieņēmums, kas sākumā varēs noderēt par izejas punktu.

—   Es katrā ziņā izeju no lidojošiem šķīvjiem. — Kaurs palika pie sava. — Ka Pēteris un Riho šodien ņēmās ap govi, tas vēl neko nenozīmē, — vakar tur varēja darboties pavisam citi spēki. Es nevaru iedomā­ties, kādas trakas palaidnības vispār var pastrādāt ar govi. Govs tomēr paliek govs. Palaidnībām piemērotāks būtu kāds cits dzīvnieks, kaķis vai…

—   Pēteris un Riho ne no kā netrūkstas, — Mēliks nepiekāpās. — Tie pat ar bērnu pastrādā visādas pa­laidnības, kā mēs to labi zinām, kur nu vēl ar govi. Es nemaz nebrīnītos, ja viņi, uzkāpuši Magonei mugurā, būtu mācījušies jāt. Vai arī būtu iedevuši tai kaut ko, kā, piemēram, kaķim dod baldriānu, lai uzjautrinātos.