Lidojošie šķīvji

—   Ja ar mani notiek kaut kas traks, — Pēteris teica, — man vairākas dienas nav lāga ēstgribas. Bet palūk šo te …

Abi puikas ņēmās vērīgi aplūkot govi no visām pu­sēm, pūlēdamies pamanīt kaut vai vismazāko pazīmi, kura norādītu uz neseno saskari ar noslēpumainajiem kosmosa ciemiņiem. Uz mirkli Riho pat satvēra govi aiz astes, lai pārbaudītu, vai astei nav kāda vaina. Taču, lai cik rūpīgi viņi Magoni pētija, nekā savāda viņiem neizdevās atklāt.

—   Govs kā jau govs, — Riho mazliet vīlies konsta­tēja.

Lai gan Riho sirds dziļumos neticēja, ka tādas būt­nes ir, viņš tomēr ļoti gribēja atrast govī vismaz kaut kādas pazīmes. Tas viss nav ikreiz nopietni ņe­mams, tomēr kaut kādu dažādību tveicīgajā vasaras ikdienā ienes.

—   Acis gan tai staro mazliet dīvaini, — Pēteris ne visai pārliecināts ieteicās.

—   Tā nu tās staro, — Riho atrūca. — Nekas cits kā acīs iespīd saule. Kad govs pagriezīsies otrādi, jeb­kāds starojums kā likts izzudīs.

Puikas atrada grāvī žagaru un piespieda govi pavir­zīties tā, lai galva tai atrastos ēnā. Pēterim bija jāat­zīst, ka Riho bijusi taisnība, — nekāda starojuma vairs nebija.

—  Vēl kaut ko varētu izmēģināt, Riho negaidīti iešāvās prātā.

—   Nu, nu! — Pēteris kļuva pacilāts. — Ko tad? Jāizmēģina viss — kad jau, tad jau …

Tāpat kā Riho, arī Pēteris īstenībā neticēja visiem tiem dīvainajiem jaunumiem, ko bija dzirdējis no vec­māmuļas, taču skolniekam vasaras brīvlaiks kaut kā jāpavada. Ko prātīgāku viņi tobrīd būtu uzsākuši? Mājkustonis — turklāt govs katrā ziņā ir ievērības cie­nīga, īpaši, ja tā visā ciematā kļuvusi par sarunu ob­jektu.

—   Ar govi ir tā, — Riho skaidroja, — līdzko viņai notiek kaut kas nopietns, tā izslaukums tūdaļ kļūst mazāks. Tas ir dabas likums. Mēs varētu pārbaudīt, vai viņai piens vispār vēl ir.

—   Tu domā?

Pēteris svārstījās. Tas atkal uzurdīja sen zināmo jau­tājumu: «Vai tik tā drikst?» Vai drīkst slaukt svešu govi kaut vai tikai izmēģinājuma labad un daļēji it kā vispārības interesēs?

Taču Riho izdevās apklusināt Pētera sirdsapziņas balsi.

—   Mums ir pilnīgi likumīgas tiesības, — viņš pār­liecinoši sacīja. — Mēs atteiksimies no atlīdzības par to, ka atradām govi, toties konstatēsim, vai govs pienu dod vai ne.

—        Lai notiek! — Pēteris piekāpās. — Kas tur pa­visam.

Labi vēl, ka Riho bija gatavs atteikties no atlīdzības. Atlīdzības prasīšana varētu visu padarīt vēl sarežģī­tāku.

—        Aiziet! — Riho paziņoja un izstiepa roku tesmeņa virzienā. — Tpruš … tpruš, nebaidies, drīz būs cauri.

Riho jau bija stingri saņēmis rokā vienu pupu.

—   Kā ir? — Pēteris vaicāja.

Riho neatbildēja. Šo darbu viņš veica pirmo reizi mūžā, un tas prasīja koncentrēšanos.

—   Parausti stiprāk, — Pēteris deva padomu.

Riho raustīja, raustīja pupu labi stipri, taču no tā nenāca ne pilīte piena. Magone tikai nemierīgi pacēla galvu, it kā brīnīdamās atskatījās uz puikām un tad apņēmīgi pagāja tālāk, cik ķēde ļāva.

—       Skaties! — Riho noskaitās. — Viņa grasās spert. Pēter, paņem žagaru un pakasi viņu. Kad pakasīsi, varbūt viņa stāvēs mierīgāk.

Otru reizi viņi mēģināja slaukt, kasot govi. Pēteris paņēma žagaru un cītīgi berzēja Magonei asti, bet Riho atkal ķērās pie tesmeņa.

—   Nu? — Pēteris jautāja. — Vai reaģē?

Taču govs nereaģēja it nemaz. Toties iespēra Riho, kad viņš bija satvēris tās pupu. Pēc tam Magone drau­dīgi palēcās un neapmierināta sāka īdēt.

—        Skaidrs, — Riho konstatēja un, sāpēs vaikstīda- mies, sāka masēt stilbu, kuru govs bija veikli trāpījusi ar nagu. — Šķiet, ka neesam nospieduši vajadzīgo pogu.

—   Kādu pogu? — Pēteris neizpratnē brīnījās.

— Šķidri, ka govs nedod pienu, — Riho skaidroja.

—   Pavisam šķidri. Nav izslēgts, ka šī govs pārdzīvo­jusi kaut ko nopietnu.

Bet tad — pilnīgi negaidot un, pēc Riho domām, arī pilnīgi nevietā — Pēteris pēkšņi iesmējās.

—        Ko tu zviedz? — Riho apvainojās. — Ja tu domā, ka proti labāk slaukt, pamēģini pats.

—   Ne jau tāpēc… — Pēteris aizvien vēl smējās.

—  Tagad es zinu, ko govs pārdzīvojusi.

—   Ko tad? — Riho kļuva nepacietīgs.

—   Vakar pie govs bija pienākušas divas būtnes no lidojošiem šķīvjiem, — Pēteris sāka stāstīt. — Viena būtne bizināja — «bzzzz», un govs norāvās no ķēdes. Bet vēlāk …

—   Tātad tu domā, ka šīs būtnes esam mēs? — Riho viņu pārtrauca.

—   Protams! — Pēteris nospurcās. — Tu pats teici meitenei, ka govs karājusies kokā, un ar to sākās ten­kas par lidošanu un tā tālāk. Un skafandri… Ska­fandrs taču ir tavs apsējs!

Tagad arī Riho sāka smieties pilnā kaklā.

—   Tas tik ir varens numurs ar šiem lidojošiem šķīv­jiem! — Riho apmierināts irgojās.

Bet tai pašā mirklī Pēteris atkal kļuva nopietns — tikpat pēkšņi, kā pirms brīža bija sācis nevaldāmi smieties.

—   Mums viss jānokārto, — viņš teica.

—   Jānokārto? — Riho nobrīnījās. — Kādā veidā?

—   Daži pircēji vairs neņem no Lēni tantes pienu — baidās no apstarošanas. Bet vainīgie taču esam mēs.