Lidojošie šķīvji

—   Jā, no visas tiesas Nātri Lēni govs esot pacēlu­sies gaisā, — viņa satraukta stāstīja, bet šai satrau­kumā bija jūtama arī sajūsmas pieskaņa. — Tik tie­šām pārdabiska lieta. Un tas viss ir lidojošo telēķu darbs. Beidzot tie no Amerikas esot atnākuši šurp uz mūsu zemi.

Pēteris mudīgi apgriezās un paskatījās pa logu, lai apslēptu smīnu, kas lauztin lauzās uz āru. Viņš zināja, cik viegli vecmāmuļa notic visādām trakām tenkām.

—  Vai govs lidojusi paka] šķīvjiem? — Pēteris, iz­likdamies nopietns, jautāja.

—   Govs taču ar pašas prātu gaisā necēlās. — Vec­māmiņa pat noskaitās par tik dumju jautājumu. — Gan jau telēķi vilka viņu līdzi. Tiem telēķiem esot bijusi liela interese par govi vai arī tām būtībām, kas uz telēķiem apkārt braukājot.

—  Arī būtības jau klāt? — Pēteris brīnījās par baumu trako izplatību.

Viņš bija izsmīnējies pa logu un tagad atkal uzdrīk­stējās paskatīties uz vecmāmuļu.

—   Klāt gan. — Vecmāmuļa bija lietas kursā: — Esot itin naski apkārt klaiņājuši. Citādi esot gluži pēc cil­vēkiem, tikai augumā tādi pamazi.

Te pēkšņi Pēterim iešāvās prātā, ka vecmāmiņas stāstījums dīvainā kārtā sakrīt ar to, ko viņš pats reiz bija dzirdējis par lidojošiem šķīvjiem. Tieši tā: uz lido­jošiem šķīvjiem braukušas mazas cilvēkveidīgas būtnes parastos skafandros. Sis būtnes dažreiz klaiņājušas ari pa zemi, dīvaini draiskodamās un mulsinādamas cil­vēkus. Un nu Pēterim sejā vairs neplaiksnījās smīns, kad viņš ar patiesu interesi vaicāja:

—   Nez vai tām skafandri arī bijuši mugurā?

—   Kā tad, kā tad, — vecmāmiņa apstiprināja. — Arī skapanderi, jā. Tie man pa to starpu pavisam piemir­sušies. Lieli un apaļi skapanderi esot bijuši ap galvu, tā kā nirējiem vai tiem, kas staigā pa jūras di­benu.

—  Un ko tās būtnes ar govi darījušas? — Pēteris prašņāja tālāk.

—    Pašreiz govs esot turpat, — vecmāmuļa zināja stāstīt. — Un pagaidām vēl pie dzīvības. Bet raizes ar to tagad esot gan. Vairāki cilvēki esot Lēni tantei atteikuši ņemt pienu. Baidoties no apstarošanas.

—   Kādas apstarošanas? — Pēteris brīnījās.

—    No lidojošo telēķu apstarošanas. — Arī par šo jautājumu vecmāmiņa bija labi informēta. — Sie telēķi taču briesmīgi starojot. Tādā savādā sarkanā gaismā. Un neviens nevar iepriekš paredzēt, ko tāda starošana var nodarīt pienam. Labāk piesargāties nekā nožēlot.

Ak tādas tās lietas ar Lēni tantes govi. Jocīgi gan! Vēl tikai iepriekšējā vakarā govs tika norauta no ķē­des, pēc tam ievesta kūtī, un tur nebija nekā mistiska. Bet šodien jau klīst apkārt pavisam šausmīgas valo­das …

Tā kā vecmāmuļai nebija vairs nekā būtiska, ko teikt, Pēteris izsteidzās pagalmā un pēc stundas ceturkšņa, nekādu ķezu nekavēts, ieradās pie Riho, kurš, savā mā­jas arestā slāpdams pēc brīvības, nepacietīgi viņu jau gaidīja.

—   Tā tik ir fantastika! Nudien! — Riho smējās, kad Pēteris viņam kā bērtin nobēra visus vecmāmuļas jau­numus.

—   Ja arī šīm baumām būtu jebkāds pamatojums, — Pēteris prātoja, — tad tomēr tas ir stipri vien pār­spīlēts.

—   Būtības! — nospurcās Riho. — Būtības skafandros uzrāvušas govi gaisā! Ir gan vareni izdomāts, nav ko teikt. Un ^ēl šīs baumas par apstarošanu!

—   Tas gan, — Pēteris piekrita. — Tenkas par ap­starošanu ir visvairāk apšaubāmas. Es gan neesmu dzirdējis, ka lidojošie šķīvji būtu kaut ko apstarojuši.

Pēteris īsumā pastāstīja Riho, ko viņš par lidojošiem šķīvjiem dzirdējis, un Riho ar interesi klausījas viņā, kaut gan neticības smaids no viņa lupu kaktiņiem pil­nīgi nebija izzudis.

Kādu brīdi abi zēni sēdēja klusēdami, kamēr Riho ierunājās:

—   Mēs joka pēc varētu govij uzmest aci.

—   Protams, — Pēteris tūlīt piekrita. — Laika mums gana, uzmetīsim govij aci.

—   Sākumā varbūt nav vērts iet pie Lēni tantes un visu uzurdīt, — Riho turpināja. — Kas zina, ņems vēl un iejauks arī mūs šai putrā.

Pašreizējos mājas aresta apstākjos viņam vajadzēja būt ik uz soja ārkārtīgi piesardzīgam.

Pēteris ari te piekrita. Skaidrs, ka, iedami pie Lēni tantes un uzurdīdami notikušo, viņi paši varētu iekul­ties šajā putrā. Kad sāks meklēt būtnes, viņi kā likts iekļūs sprukās. Un, no otras puses, nekādu sevišķu atlīdzību Lēni tante viņiem neies maksāt. Piedāvās kat­ram pa krūzei piena — un cauri. Bet piens, kā izrādās, var pat būt apstarots.

Tā viņi abi vienprātīgi atteicās no sava pirmītējā nodoma. Jau iepriekš pārbaudītā veidā viņi laimīgi izkļuva uz ielas, šoreiz pat nesatiekot neviena, un at­kal aizgāja uz pļavu, kas atradās aiz ciemata. Pļavā, ķēdē piesieta, staigāja Lēni tantes Magone.

—   Skaties, — Riho teica, noraisījis no galvas mas­kēšanās apsēju un iebāzis to kabatā. — Govs atrodas tai pašā vietā, kur vakar. Un viņai nav nekas ļauns noticis, viņa pavisam mierīgi ēd.

Tā tas tiešām bija. Jo tuvāk viņi gāja klāt, jo skaid­rāk redzēja, ka govij, neraugoties uz visiem iespēja­miem uztraukumiem, nervi nemaz nebija cietuši. Arī tad, kad abi puikas piegāja viņai pavisam klāt, govs pat galvu nepacēla, bet netraucēti un kāri ēda garo, sulīgo zāli.