Lidojošie šķīvji

—       Tu varētu man vismaz iedot kādu fragmentu iz­lasīt, — Ķerta turpināja. — Fragmentu, kas tev pašam vislabāk patīk.

—       Man vislabāk patīk beigas, — Mēliks teica.— Bet tās, protams, vēl nav uzrakstītas, ir tikai izdomāts, kā viss norisināsies.

—   Un kā tad? — Ķerta gribēja zināt.

Tai brīdī viņi abi reizē ieraudzīja vienu un to pašu zemeni. Un abi reizē noliecās, lai to noplūktu.

—   Ņem tu! — Mēliks atrāva roku atpakaļ.

—   Nē, — Ķerta atteica. — Tas nav godīgi.

—   Kādēļ ne?

—   Mēs ieraudzījām zemeni abi reizē. Jālozē!

Mēliks neziņa noraustīja plecus. Lozēt? Zemeni? Taču

viņš negribēja iebilst pret Ķertas priekšlikumu.

Ķerta noplūca margrietiņu, kas gadījās pie rokas, un sāka pa vienai plūkt ziedlapiņas.

—       Mēliks … Ķerta … Mēliks … Ķerta … — viņa plūkdama skaitīja. — Kas iznāks pēdējais, tam tiks zemenei

Mēliks smējās. Tā bija lieliska lozēšana.

—       Mēliks .. . Ķerta … Mēliks … Ķerta … — Ķerta turpināja skaitīšanu.

—  Mēlik! .. . Ke-erla!

Kas tad tas? Skanēja taču no tālienes! Tāda dīvaina atbalss …

—   Mē-ēlik! . . . Ke-erta!

—   Kaurs! — Mēliks atskārta. — Viņš mūs sauc!

Kauru viņi bija paguvuši pavisam piemirst. Tādēļ

tagad bija jo lielāka skuba.

—       Ejam! — Ķerta mudināja un nosvieda pie kājām līdz pusei applūkalo margrietiņu.

Viņi skrēja. Viņi brāzās cauri brikšņiem kā jauni kurti, bet uz ciņa zaļā vaiga sārtojās zemene, kura šoreiz tā ir palika nenoplūkta.

—        Kas noticis? — Mēliks aizelsies sauca Kauram, kad viņi ar Ķertu bija atskrējuši pie priedes.

Kaurs nekustīgi stāvēja augstajā novērošanas pos­tenī un atbildot pat galvu nenolieca, bet viņa balsī bija manāmas trīsas, no kurām varēja daudz ko secināt.

—  Viņas ir klāt!

Tai pašā brīdī stāvoklis šķita nopietns, un, daudz ncdomadams, Mēliks sāka rāpties kokā. Ķerta viņam sekoja, tiesa, mazliet neveikli, taču pilsētniecei pietie­kami ātri.

—       Viņas tikko atnāca, — Kaurs paziņoja. — Un ta­gad viņas pēta govi.

Mēliks un Ķerta to paši varēja saskatīt. Jo augstāk viņi kāpa, jo skaidrāk kļuva redzams, ka divas mazas būtnes ar aĢīm redzamu ziņkāri staigā govij apkārt.

—       Pārbauda savu eksperimentu rezultātus, — Kaurs prātoja. — Bet varbūt izdara vēl kādus jaunus ekspe­rimentus.

Diemžēl no tik liela attāluma nebija iespējams skaidri noteikt, kādus eksperimentus būtnes šobrīd izdara ar govi. Šķita, ka nekas sevišķi satraucošs tur pagaidām nenotiek, jo govs visu laiku turēja galvu noliektu pie zemes, un pēc ta varēja spriest, ka tā ēd zāli un vēl nav zaudējusi iekšējo līdzsvaru.

—       Bijis taču tagad pie rokas tālskatis! — Mēliks nopūtās.

Viņš vairs neuzdrošinājās zoboties par būtnēm, to­mēr no šaubām nespēja atbrīvoties. Vai tiešām būtu iespējams, ka kosmosa iedzīvotāji skaidrā dienas laikā staigā apkārt gandrīz vai pašā ciematā? Diez vai! To­

mēr ap govi skraidīja kādas būtnes, un patiesības labad būtu jāpiekrīt, ka ar govi tik tiešām bija notikuši īsti kosmiskie brīnumi.

—   Bet ja … — Ķerta pēkšņi ierunājās. — Bet ja tie ir tikai puikas?

—   Blēņas, — Kaurs atbildēja no koka galotnes. — Neviens puika nelēkās tā ap govi. Kāda interese varētu puikām būt par govi? Skatieties, skatieties paši! Viena būtne saņēmusi Magones asti. Ah-ā! Viņām tas noteikti ir īpašs tvēriens!

Mēliks saspringti domāja. Mazie onkuļi, tā meitenīte bija nosaukusi šis būtnes. Jocīgi! Mazie onkuļi un pa­rasti puikas — vajadzētu gan būt kādai atšķirībai. Un vel skafandrs. Bet kāpēc neviens ciematā nebija pama­nījis šos dīvainos mazos onkuļus? Un vispār…

—   Kā būtu, ja mēs pieietu tuvāk un paskatītos? — Ķerta pēkšņi izteica noteiktu priekšlikumu.

Ja pieietu tuvāk un paskatītos… Varētu, protams, pieiet un paskatīties, kas tur pavisam, tikai…

—   Viņas var aizmukt, — Kaurs bažījās. — Labāk skatīsimies vien no šejienes.

Tā viņi visi trīs palika kokā, lai nogaidītu, kas no­tiks tālāk.

9

Pirms šķiršanās Pēteris tin Riho norunāja otrā dienā no paša rīta aiziet pie Lēni tantes. Pēc Riho domām, govs atrašana kā nekā bija svarīgs pakalpojums, par kuru katra ziņā pieprasāma atlīdzība, lai kāda tā būtu. Sva­rīgi ari, ka ķēde govij bija sapinusies brikšņos, un govs saviem spēkiem nemūžam nebūtu tikusi no turie­nes ārā. Nabadzīte būtu kļuvusi par laupījumu plēso­ņām vai nobeigtos bada nāvē. Un ja padomā, kādu naudu Lēni tante iesit, ik dienas pārdodot pienu par divdesmit kapeikām litrā! Par vienu litru divu kilo­metru cenu, ja rēķina pēc taksometra! Nē, nē, skaid­rāks par skaidru, ka tam visam nedrīkst atmest ar roku.

Bet, pirms vēl Pēteris bija izgājis no mājām, lai vispirms palīdzētu Riho izkļūt no mājas aresta, viņš dzirdēja no savas vecmāmuļas kaut ko gaužām dīvainu. Dīvainas valodas bija sākušas nesen klīst pa ciematu, sākumā pamazām un piesardzīgi, bet ar laiku tās auga augumā un gāja plašumā, kā jau ar valodām mēdz ga­dīties. Vecmāmiņa ar Madisu tobrīd bija tikko pārnā­kusi no sava ikrītējā gājiena pa veikaliem un tātad zināja visjaunākos notikumus.