Lidojošie šķīvji

Un ta Kaurs bija panācis savu. Kad viņi bija izgā­juši pa vārtiņiem, viņš starot staroja — acīmredzot arī viņam nebūtu pieticis uzņēmības vienam pašam dzīt būtnēm pēdas.

8

—   Tur jau viņa ir, — Kaurs teica.

Govs grāvmalā mierīgi ēda kuplu zāli. Taču, par ne­laimi, Lēni tante to bija piesējusi liela klajuma vidū, tā ka tuvumā nebija neviena paša kaut cik kupla krūma, nedz kādas citas vietas, kuru varētu izlietot par novērošanas punktu.

—   Iesim uz mežmalu, — Ķerta ierosināja. — Tad viens slavēs sardzē un citi pa to laiku varēs paēst zemenes.

Bet ja govs nebūs labi saredzama no mežma­las? - - Kaurs bažījās.

—   Gan jau būs redzama, kad pacelsies gaisā, — Mēliks noķiķinājās. — Un, ja tai šodien atkal gribē­sies lidot kokā, tā katrā ziņā stūrēs uz meža pusi.

Kaurs gan dusmīgi šņākājās, taču saprata, ka šo­brīd būs gudrāk, ja savaldīsies. Jirnasam bija jāsargā bites vienam tikai tādēļ, ka dusmās viņš bija izteicis pāris lieku vārdu. Bites salīdzinājumā ar kosmiskajām būtnēm ir tomēr tīrais nieks, toties būtnes jāvēro vai­rākiem, tā sakot, kopīgiem spēkiem. Tādēļ Kaurs Mē­likam neatbildēja nekā. Viņš mierināja sevi ar domu, ka ne vienam lielam zinātniekam vien bijis jāpanes ļaužu apsmiekls un nievas, līdz beidzot viņa mācība tikusi uzklausīta. Pat sārtā zinātnieki kāpuši savas mācības vārdā, un salīdzinājumā ar liesmojošo sārtu Mēlika zobošanās bija tīrais nieks.

Visi trīs devās uz mežmalu, tieši uz to vietu, kur auga milzīga, veca priede. Sis varenais koks savus žuburainos zarus bija tik gudri izpletis uz visām pu­sēm, ka tie aicināt aicināja rāpties augšup vai līdz pašai galotnei. Nebija nekādu šaubu, ka no šāda no­vērošanas posteņa nemanīta nepaliks neviena būtne, kaut arī tā grasītos tikai tuvoties Lēni tantes govij.

—   Šeit arī paliksim, — Mēliks teica. — Viens no­vēros, divi pārējie ēdīs zemenes.

—   Es, protams, būšu tas «viens», vai ne? — Kaurs centās pēc acumēra noteikt koka augstumu.

Viņam, šā pasākuma iniciatoram, neklājās daudz kaulēties. Labi, ka citi uzturēsies tepat tuvumā. Ja viņš kaut ko pamanītu.

—  Ja tu ko pamanīsi, sauc, — Ķerta sacīja. — Mēs tālu neiesim.

Kaurs tūdaļ kā vāvere — kribu, krabu — rāpās pa stumbru augšup. Kad viņš bija gandrīz sasniedzis ga­lotni, Mēliks no lejas sauca:

—   Kā ir? Vai govs labi saredzama?

—   Nav vainas! — Kaurs atsaucās. — Aste un ragi gan nav saredzami, bet citādi govs kā jau govs!

Mēliks nosmīnēja un paskatījās uz Ķertu.

—   Redzi, — viņš teica, Kaurs ir tāds …

—   Kāds? — Ķerta jautāja.

—   Ja iecērtas, tad paliek pie sava.

Ķerta un Mēliks iegāja meža zerneņot.

—   Bet kāda es esmu? — Ķerta pēkšņi iejautājās.

—   Tu?

—   Nūja. Es.

—   Nezinu.

—   Bet kā tu par mani rakstīsi, ja nezini?

Mēliks bija nokļuvis sprukās. Atkal… tā rakstīšana. Palikdams ar Ķertu divatā, viņš arvien mulsa, viņam pietrūka vārdu, un tagad vēl tā rakstīšana … Neprata gan Kaurs īstajā brīdī mēli pievaldīt!

—       Es aprakstīšu tevi tādu, kāda tu izskaties, — Mē­liks beidzot izdabūja pār lūpām.

Viņi gāja gandrīz blakus. Reizēm katrs iemeta sev mutē pa zemenei.

—   Un kāda es izskatos?

—   Tu izskaties … nu, kā lai pasaka …

—       Ja tu proti uzrakstīt, tev jāprot arī pateikt, — Ķerta neatlaidās. /

Taču pateikt nebūt nebija tik viegli. Vārds, ko Mēliks tobrīd gribēja izteikt, neparko nenaca viņam pār lū­pām. To uzrakstīt būtu bijis daudz vieglāk. Lai pa­teiktu, vajadzētu atrast citu vārdu, kas būtu apmēram tāds pats un tomēr pavisam cits.

—       Pasaki, — Ķerta uzstāja. — Citādi es domāšu, ka…

—   Ko tu domāsi?

Ķerta neatbildēja, tikai sarauca uzacis.

Bet tad Mēliks pēkšņi atrada šo «citu» vārdu.

—        Manuprāt, tu esi kolosāla! — viņš jūsmīgi teica, juzdamies laimīgs, ka atradis īsto vārdu. — Manuprāt, tu esi baigi kolosāla!

Ķerta ātri gāja tālāk, un Mēliks neredzēja viņas seju. Tikai tad viņš atskārta, ka būtu bijis jāsaka ci­tādi. Būtu bijis jāsaka: tu esi kolosāla. Taču grozāms nekas vairs nebija, un viņš steidzās Ķertai pakaļ.

Pēc mirkļa viņi atkal gāja blakus. Gāja klusēdami un centās saskatīt starp ciņiem zemenes.

Vai zini ko, — beidzot Ķerta ierunājās. — Es gribētu izlasīt tavu stāstu.

Kad būs gatavs, tad, — Mēliks atbildēja.

liet sevī nodomāja, ka nekāda gadījuma neatstās savu romānu nepabeigtu, lai tur vai kas, bet uzrakstīs to. Domājams, ka romāns beigsies ar to, ka zēns un meitene staigās pa mežu un lasīs zemenes. Spiegs būs notverts, un abi jaunieši būs apmierināti. Tās būs lai­mīgas beigas. Saule spīdēs, un putni dziedās. Varbūt tad zēns pateiks meitenei to vārdu, visīstāko vārdu, kuru dzīvē tik grūti pateikt.

—        Kad tu būsi savu stāstu uzrakstījis, — Ķerta teica, — es laikam jau sen būšu atgriezusies pilsētā.

Mēliks nopūtās. Tik tiešām. Diemžēl romānu nevar uzrakstīt vairāku dienu vai nedēju laikā. Tas prasa mē­nešus, dažkārt pat gadus. Bibliotēkas vadītāja bija stāstījusi Mēlikam, ka arī profesionālie rakstnieki ne­maz neuzrakstot romānu ātrāk. Kur nu vēl jauns autors, kas tikai aizsācis sava mūža pirmo daiļdarbu.