Lidojošie šķīvji

Jirnass meklēja vārdus.

—   Es aicināju jūs nākt līdzi tikai tādēļ, ka… ka jūs varbūt gribētu dabūt medu. — Viņš paskatījās uz tēvoci. — Tu taču mums dosi medu, vai ne?

—   Protams, — tēvocis atbildēja. — Pūles par uz­raudzīšanu tiks godīgi atalgotas.

Taču cilvēka dvēseles dzīve ir sarežģīta. Tagad, kad Jirnass bija paziņojis, ka viņam nevienu nevajagot, ari cili, lai gan bija solīts medus, vairs negrasijās iet viņam līdzi pieskatīt bites. Droši vien bija skarta ari viņu pašcieņa. Tā iznāca, ka Jirnass aizgāja tēvocim līdzi. Vienīgais mierinājums viņam bija solītais me­dus un aizsargtīkls, ko uzmaukt galvā.

—  Mēs laikam bijām pret viņu netaisni, — Ķerta teica, kad vārtiņi bija nočīkstējuši.

—   Es gan tik lēti uz medus āķa neuzķertos, — Kaurs padižojās. — Cilvēkam jābūt ar mugurkaulu.

Mēliks klusēja. Viņš prātoja, ka noskatīties bišu spie­tošanā būtu bijis vareni. Un piedevām dabūtu medu. Bet, ja nu tā sanācis, būs jāpagudro kaut kas cits, ko darīt.

—   Tev laikam bija kādi nodomi par lidojošiem šķīv­jiem? — Mēliks beidzot uzrunāja Kauru.

Viņi atkal( bija atgriezušies pie vecā, pazīstamā te­mata. Tā kā tobrīd nekas jēdzīgāks prātā neienāca, tad par sarunu vielu noderēja arī lidojošie šķīvji, īpaši Mēlikam, kurš jau no sākta gala pret tiem bija iztu­rējies skeptiski.

—   Tu jau netici, ka lidojošie šķīvji eksistē, — Kaurs atrūca. — Bet es tos likteņa varā neatstāšu.

—   Ko tad tu domā darīt? — Ķerta vaicāja.

Un nu, kad ari Ķerta bija sākusi par tiem kaut cik interesēties, Kaurs acumirklī sadūšojās.

—   Lidojošie šķīvji ir zinātniska problēma, — viņš dedzīgi iesaka. — Bet zinātniekiem jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem. Ja kaut kas ir iesākts, tas jānoved līdz galam. Taisnību sakot, mēs esam jau diezgan daudz panākuši. Viens lidojošais šķīvis mums pat ir nofotografēts. Un par noslēpumainajam būtnēm arī gūti novērojumi. Tagad tikai droši jādarbojas tālāk un jānoskaidro, no kurienes šīs būtnes cēlušās.

—       Manuprāt, tās cēlušās uz planētas Zeme, — Mē­liks piebilda un pat nevietā nosmīnēja.

Taču Kauru viņš ar to nebūt nesamulsināja.

—       Kaut arī tā, — Kaurs vēsi noteica. — Bet zināt­niekam savs viedoklis ir jāpamato.

—       Par laimi, es neesmu zinātnieks, — Mēliks at­spēkoja, taču šie vārdi viņam bija tūlīt jānožēlo, jo Kaurs sacīja:

—   Tiesa gan, es aizmirsu, ka tu esi rakstnieks.

—   Rakstnieks?! — Ķerta iesaucās.

Mēliks zibens ātrumā nosarka līdz ausīm, bet Kaurs pagriezās pret Ķertu un mierīgi paskaidroja:

—       Mūsu Mēliks raksta dēku romānu. Par to, kā trīs puiši tvarsta ārkārtīgi bīstamu spiegu. Un, ja nemal­dos, kopā ar tiem darbojas ari viena meitene.

Kada nodevība! Mēlika lielais noslēpums bija iz­pausts. Līdz šim to zināja tikai Kaurs, Jirnass un vēl bibliotēkas vadītāja, kurai Mēliks mierīgi varēja uzti­cēties. Redzi nu, kas var dažkārt iznākt no nieka strīda… Protams, nav jākaunas rakstīt romānu, to­mēr tas saistās ar cilvēka dvēseli, un Alēliks nepavi­sam nevēlējās, ka viņa dvēsele tādā veidā atklātos Ķertas ziņkārīgajam skatienam.

—       Tas taču ir kolosāli interesanti, — Ķerta jūsmoja. — Kāpēc tu, Mēlik, par to agrāk nekā nestāstīji?

—       Tāpat vien… — Mēliks sastomījās. — Nebija izdevības.

—       Un ko tā meitene dara? — Ķerta k|uva ziņkā­rīga. — Vai viņa no spiega nebaidās?

—       Nē, nebaidās, — Mēliks atbildēja. — Tā ir ļoti drosmīga meitene.

Kaurs savukārt piemetināja:

—   Man šķiet, ka viņa pat ir mazliet līdzīga tev.

—       Līdzīga man? — Ķerta izbrīnījās. — Bet man taču ir briesmīgi bail no spiegiem.

—       Literatūrā viss ir citādi nekā dzīvē, — Kaurs iebilda. — īstenībā tu vari baidīties, bet Mēlika ro­mānā ne.

Ķerta vairs nezināja, ko atbildēt, un iestājās maz­liet neveikls klusums.

—   Kaur, zini ko, — Mēliks beidzot ierunājās. — Liec manu romānu mierā un darbojies labāk ar lidojošiem šķīvjiem.

—   Lai notiek! — Kaurs piekrita. — Bet tu varētu savā romānā iebāzt arī dažus lidojošus šķīvjus un būt­nes. Grāmata iznāktu daudz mūsdienīgāka.

—  Atstāj to manā ziņā, — Mēliks nopurpināja.

—   Varbūt tu pēkšņi esi sācis baidīties no būtnēm? — Kaurs joprojām vāvuļoja. — Būtne taču nav nekāds spiegs, ko var apturēt un aizvest uz miliciju. Būtnes ir pavisam citādas …

—  No būtnēm pat es nemaz nebaidos. — Ķerta iesmējās.

—   Tad nu gan tu esi drosmīga meitene, — Kaurs sacīja. — Būtu varen jauki, ja mēs abi kopā sastaptu būtnes.

—   Nez kurā vietā? — Mēliks noprasīja.

—   To tu mierīgi pārdomā, — Kaurs turpināja. — Būt­nes interesējas par Lēni tantes govi, vai ne? Vakar tās izdarīja savus eksperimentus un atveda govi atpa­kaļ kūtī. Bet šodien? Acīmredzot arī šodien tām ir kaut kas padomā attiecībā uz govi. Tādēļ būtu jāstāv sardzē un govs visu laiku jāvēro.

—   Blēņas, — Mēliks noteica un, atbalstu meklēdams, paskatījas uz Ķertu.

Bet Ķertai šī garā spriedelēšana jau sāka apnikt.

■— Mēs varētu mazliet pastaigāties, — viņa ierosi­nāja. — Joka pēc varam paskatīties, kā govij šodien klajas. Kas mums te būtu ko darīt…