Lidojošie šķīvji

—  Vienam bija parasta seja, — meitenīte atbildēja.

—  Bet otram seja nebija redzama.

—   Kā tā — nebija redzama? — Kaurs nobrīnījās.

—   Tam bija īpaša galva, — mazā atteica.

Nu kļuva arvien trakāk.

—   Kādā veidā īpaša? — Ķerta noprasīja.

—       Viņš pats teica, ka viņam esot īpaša galva, — meitenīte apgalvoja.

—   Un kāda šī īpašā galva bija? — Kaurs vaicāja.

—   īpaša, — mazā atbildēja. — Un apaļa.

—   Un seja nebija redzama?! — Kaurs iesaucās.

—   Nebija redzama, — meitenīte apgalvoja.

—        Rokā ir! — Kaurs iebļāvās tādā balsī, ka bērns izbijies satvēra Lēni tanti aiz priekšauta lentām un lūdzās, lai viņu paņem klēpī. — Viss ir skaidrs! Otrai būtnei galvā bijis skafandrs, nekas cits!

Kaut arī šis secinājums bija cik pārsteidzošs būdams, neviens negrasījās Kauru apstrīdēt, jo Kaurs ļoti lie­tišķi paskaidroja, ka Kosmosa iedzīvotāji, staigādami pa Zemes virsu, bieži mēdzot valkāt skafandrus.

—       Viss ir ļoti nesakarīgi, — Mēliks norūca. — Tā kā es neticu ne lidojošajiem šķīvjiem, ne kādām no­slēpumainām būtnēm, tad te jābūt citam āķim.

Taču tobrīd šis āķis bija jāpatur slepenībā, jo likās — no meitenītes viņi vairāk nekā būtiska neizdabūs. Beigu beigās — bērns paliek bērns. Turklāt viņiem visiem vēders bija briesmīgi tukšs. Pat krūze silta piena, ko

Lēni tante ikvienam iemērīja, nespēja remdēt arvien pieaugušo izsalkumu. Tādē| viņi atvadījās no Lēni tan­tes un devas mājup. Vispārējais organisma stāvoklis bija jāsaved kārtībā. Izsalkušam cilvēkam sazini kas var gadīties, izsalkušam cilvēkam var arī spoki rā­dīties.

Drīz Lēni tante paņēma savu Suiti pie rokas un arī izgāja pa vārtiem. Dīvainais atgadījums ar Magoni bija katrā ziņā jāpārrunā ar paziņām. Lēni tante ne­kādi nevarēja notikušo pie sevis vien paturēt.

7

Tā nu tas ir, ka nodomi, kuri iepriekšējā vakarā liku­šies tik aizrautīgi, no rīta dažkārt šķiet tukšas blēņas. Tā arī Mēliks, Jirnass un Ķerta otrā dienā par lido­jošiem šķīvjiem negribēja vairs nekā zināt.

—   Dzīve ir pārāk īsa, lai dzītos pakaļ šiem muļķīga­jiem šķīvjiem, — Mēliks stingri pateica savu viedokli, un Jirnass un Ķerta piekrītoši pamāja ar galvu.

Tikai Kaurs sarauca uzacis un norūca:

—   Tava dzīve varbūt arī ir īsa.

Tas, ka Kaurs cēlies no ilgu mūžu dzīvotājas cilts, nevienam, protams, nebija noslēpums. Vēl pirms pāris dienām viņa vecvecmāmiņa bija devusies tālā, nogur­dinošā ceļā uz Klajo pļavu un atgriezusies no turienes ar lielu grožu, kuru bija pieplūkusi ar mārsiliem. Bet Mēlikam nepatika, ka savu iepriekš paredzēto ilgo mūžu Kaurs salīdzinājis ar viņējo, tādēļ iedzēla:

—   Nelaime nenāk brēkdama. Ja lidojošais šķīvis tev uzkritīs uz galvas, tu agrāk par mums nokļūsi kapā.

Jo niknāk Kaurs nošņākājās tādēļ, ka Mēlika pie­zīme bija izraisījusi Jirnasā un Ķertā smieklu šalti.

—   Uzkritīs uz galvas… he-he-he… — Jirnass zviedza un nometās garšļaukus zālē, lai vieglāk būtu izsmieties.

Ķerta uzvedās atturīgāk, jo viņa bija meitene, bet meiteņu smiekli, kā zināms, vēl grūtāk paciešami.

—  Nu labi, — Kaurs drūmi noteica. — Iztikšu arī bez jums.

—   Ko tu domā darīt? — Mēliks jautāja.

Ta ir mana darīšana, — Kaurs atteica. — Ne­esmu no tiem, kuri vienmēr visu dara barā.

Pēdējos vārdus teikdams, viņš zīmīgi paskatījās uz Jirnasu.

—       Ak tā gan! — Jirnass piecēlās sēdus un vienā mirklī pārstāja smieties. — Tu laikam gribēsi teikt, ka es viens pats nekā nevaru veikt?

—       Neesmu tavu vārdu minējis, — Kaurs noburk­šķēja.

Lai nu bija kā būdams, tomēr Kaurs nebija pilnīgi drošs, ka Jirnass viens pats nespētu viņu piekaut.

—       Tava laime, — Jirnass teica. — Man nepatīk, ka mani nepelnīti apvaino.

Droši vien šis strīds Jirnasa pagalmā turpinātos vēl ilgi, ja Jirnasa tēvocis īstā brīdī neparādītos no mājas stūra.

—   Veiksmi darbā jauniešiem! — viņš uzsauca.

Tēvocim nepatika gara runāšana, tādēļ viņš bez lieka

ievada paskaidroja savas ierašanās nolūku. Bites tai­soties spietot. Bet ne tēvocim pašam, ne arī viņa sie­vai šobrīd neesot vaļas bites uzmanīt. Tāpēc viņš lū­dzot Jirnasu, lai tas upurējot mazu drusciņu no sava dārgā laika un uzmetot bitēm acis.

Skaidrības labad jāsaka — tēvoča dārza nostūrī bija vairāki stropi, un Jirnass ar bitēm nekādos draugos nebija. Reiz Jirnass tīri aiz intereses par dabas zi­nātni bija devies tuvāk papētīt bišu dzīvi un pēc tam bijis tik briesmīgi sapampis, ka pat paša māte viņu uzreiz neesot pazinusi. Tādēļ viņš šobrid tik jocīgi dī- dījās un vilcinājās ar atbildi, tā ka tēvocis atrada par vajadzīgu uzmundrinoši uzsist viņam uz pleca un teikt:

—       Viņas jau nav negantas, kad spieto. Un aizsarg­tīklu, ko likt galvā, tu arī dabūsi, tā ka tev nebūs ko baidīties.

Jirnass svārstīdamies paskatījās uz Ķertu un Mēliku.

—  Vai iesim?

Kaurs tajā brīdī Jirnasam vispār neeksistēja. Tomēr tieši Kaurs bija tas, kurš domāja, ka atradis īsto brīdi, kad atvērt muti.

—       Ak tomēr kopā gan? — Viņš ar pilnīgi nevainīgu sejas izteiksmi iekrita valodā.

Jirnass sarāvās — viņa pašcieņa bija aizskarta.

—   Man jūs neviens neesat vajadzīgs! — viņš at­cirta.

—  Vai tiešām? — Kaurs nobrīnījās.