Lidojošie šķīvji

—  Zinātnieki bieži kļūdās, gluži tāpat kā jūs patla­ban, —• viņš sacīja. — Ja fakti nesaskan ar mūsos izveidojušos pasaules ainu, tad tos nobīda pie malas.

Par izveidojušos pasaules ainu viņš arī bija šo to lasījis laikrakstos. Un tagad viņš pilnīgi skaidri sa­prata, cik tas bijis pareizi. Govs kokā — šāds fakts, protams, nekādi nesaskan ar mūsos izveidojušos pa­saules ainu. Tad tūlīt pasprūk smiekli. Faktam vairs vispār nepievērš uzmanību. Varētu taču būt, ka būtnes grasījušās ar savu lidojošo šķīvi govi vest prom un govs nejauši aizķērusies aiz koka. Viss ir skaidrs. Vie­nīgi izveidojusies pasaules aina traucēja šā fakta pa­reizu izpratni.

Tas, ko stāstīja bērns, vēl nav fakts, — AAēliks iebilda.

—       Neaizmirsti, ka bērns to pats neizgudroja, — Kaurs nepiekāpās.— To bija stāstījuši mazie on- k u | i. IJn tagad es jautāšu tev — kas šie mazie onkuļi, pēc lavām domām, īstenībā bijuši?

Mēliks paraustīja plecus.

—   Es nezinu …

—   Nu, redzi nu, — Kaurs apmierināts teica. — Ja tu nezini, tad labāk nerunā.

—   Es viņus redzēju, — Jirnass iekrita starpā. — Kad es džinos govij pa pēdām, tad redzēju, ka to ved divi mazi cilvēciņi.

—  Aha-ā! — Kaurs iesaucās. — Vai dzirdējāt? Nav šaubu, ka tās būs bijušas nezināmās būtnes.

—   Bet, iekāms… — Jirnass turpināja, — iekāms es tiku tiem tuvāk, ritenim nokrita ķēde.

— Puiši! — Kaurs pēkšņi iebļāvās tik skaļi, ka visi satrūkās. Satrūkās pat Lēni tante, kas tikmēr bija pie­nākusi pie kūts durvīm kāst pienu.

—   Nekliedz tik skaļi, — Ķerta noskaitās. — Izbie­dēsi bērnu.

Meitenīte tiešām grasījās raudāt, un Kaurs ierunā­jās klusāk.

—   Puiši, — viņš atsāka. — Viss ir skaidrs! Kā gan man tūlīt tas nebija ienācis prātā!

—   Saki taču beidzot! — Mēliks norūca.

—   Viss ir skaidrs kā diena,— Kaurs atkārtoja. — Ta­gad tikai labi ielāgojiet. Ir vispār zināms, ka lidojošo šķīvju tuvumā automašīnām un motocikliem noslāpst motori un to elektriskā sistēma pārstāj darboties. Sai sakarā varētu minēt piemērus, kas gadījušies gan Ame­rikā, gan citur. Būtnēm ir spēja izslēgt motorus. Bet ko lai viņas iesāk ar riteni, ja tas draudīgi viņām tuvojas? Ritenim motora nav! Pilnīgi skaidrs, ka viņas liek nokrist ķēdei, un šodien tas tieši tā arī notika. Pēc tam būtnes padarīja Jirnasu daļēji par kustēties nespējīgu, tā ka viņa rokas vairs neklausīja un viņš nevarēja ķēdi no jauna uzlikt.

—  Tā tas varētu būt, — Jirnass piekrita. — Manas rokas tik tiešām nebija spējīgas darboties.

Sā starpgadījuma dēļ viņš joprojām vēl citu priekšā jutās mazliet neērti, īpaši Ķertas priekšā. Bet Kaurs visu ļoti veikli izskaidroja.

—   Bet kā tad es ķēdi uzliku? — Mēliks gribēja zināt.

—  Ak debess! — Kaurs nopūtās. — Jums viss vai ar pirkstu mutē jāiebāž … Skaidrs, ka būtnes padara cil­vēku kustēties nespējīgu vienīgi tad, ja tās tiek ap­draudētas. Piemēram, gadījums ar franču strādnieku Dcrvildu tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtajā gadā. Dervilds tovakar bija tikko nolicies gultā, kad izdzirdis žēli gaudojam suni sētā. Viņš mudīgi apģērbies, paņē­mis kabatas bateriju im—«gājis ārā. Laukā viņš vis­pirms pamanījisTTdojošo šķīvi, kas bijis nolaidies ne­tālu no dzelzceļa. Tai pašā brīdi atskanējuši soļi, un viņš aizdedzis bateriju. Kādu septiņu astoņu metru at­tālumā viņš ieraudzījis divas mazas, cilvēkiem līdzī­gas būtnes. Dervilds bijis drosmīgs vīrs. Viņš meties skriet, lai nogrieztu būtnēm ceļu atpakaļ uz lidojošo šķīvi. Taču tai pašā brīdī uzzibsnījis gaismas stars, un Dervilds palicis stāvam kā sālsstabs. Viņš nav va­rējis ne pakustēties, ne pakliegt. Tikai tad, kad būtnes aizlidojušas, viņš atkal atguvis spēju kustēties. Mūsu gadījumā viss bija uz mata tāpat. Kad mēs piegājām pie Jirnasa, būtnes jau bija nozudušas, un Mēliks viens divi uzlika ķēdi, Jirnass arī bija pilnīgi atguvis spēju kustēties.

Kaura stāstījums katrā ziņā lika padomāt. Pat Lēni tante smagi nopūtās un sacīja:

—   Tā vien rādās, ka viss iet uz galu …

—  Vai tu gaismas staru redzēji? — Kaurs vaicāja Jirnasam.

Jirnass padomāja.

—   Kaut kas it kā tiešām būtu nozibsnījis gar acīm, — viņš beidzot atcerējās.

Lēni tante atkal nopūtās. Tādus brīnumus viņa savā mūžā nekad nebija dzirdējusi. Tas tik tiešām uz galu vien būs.

Ķerta pagriezās pret meitenīti.

—   Vai tie onkuļi, kas atveda govi, bija parasti?

—   Parasti, — meitenīte atbildēja. — Mazi onkuļi.

—   Bērnam viss ir parasts, — Kaurs paskaidroja.

—   Pat govs kokā bērnam ir gluži parasts skats. Bēr­nam vel nav izveidojies priekšstats par pasaules ainu.

Tur Kauram vis nevarētu piekrist. Kā jau mēs zi­nām, meitenīte cītīgi vien lauzīja galviņu, kā govs nokļuvusi kokā. Taču Kaura apgalvojumu viņa ir ne- domāja apstrīdēt, jo nesaprata, ko īsti nozīme «neiz­veidojusies pasaules aina».

—   Cik to onkuļu bija? — Jirnass jautaja.

—   Divi, — meitenīte atbildēja.

—       Uz mata kā Dervilda gadījumā, — Kaurs pieme­tināja.

—   Un tie patiešām bija onkuļi? — Ķerta tincināja.

—       Viņi teica, ka esot onkuļi, — meitenīte apstipri­nāja.

—   Kādi viņi no sejas izskatījās? — Jirnass jautāja.