Lidojošie šķīvji

Tā tiešām bija govs. Bet pasaulē taču ir daudz govju. Tikai Igaunijā vien ir veseli trīssimt tūkstoši slaucamu govju, to Mēliks bija ielāgojis, izlasīdams plakātu pie kultūras nama. Pirmām kārtām bija jāno­skaidro, kas tā par govi — vai Magone vai kāds pilnīgi nejauši pagadījies ragulops, gar kuru viņiem nav ne­kādas daļas.

—       Vai tu pazīsti Magoni? — Mēliks jautāja Jir­nasam.

—   Protams, pazīstu, — Jirnass atbildēja.

Viņa ģimene taču katru dienu ņēma pienu no Lēni tantes.

—   Tad lec ritenim mugurā un brauc skatīties!

—   Lai notiek!— Jirnass apmierināts teica.

Beidzot arī ritenis bija lieti noderējis. Ne velti viņš savu uzticamo «Rīgu» bija visu laiku pacietīgi vadājis pie rokas.

Jirnass jau bija seglos. Jau ar pilnu jaudu mina pe­dāļus, noliecās pār zemo stūri gluži kā riteņbraucējs sacīkstēs. Vējš šalca gar ausīm. Uz priekšu!

Protams, tā bija govs, tagad par to vairs nebija ne­kādu šaubu. Govs kā jau govs, tas bija redzams pēc astes. Tagad Jirnass saredzēja arī to, ka govi ved cil­vēki, tādi pamazi cilvēciņi. Vai tā ir vai nav Magone? Ej nu sazini, attālums pagaidām ir vēl pārāk liels. Bet drīz būs redzams. Drīz vien būs redzams…

Knakt!

Pedāļi griezās apkārt tukšgaitā. Vēl kādi desmit soļi, un divritenis apstājās.

Sasodīta būšana! Bija nomukuši ķēde. Un tieši ta­gad… Tieši pēdējā brīdī.

Tehnika nebija Jirnasa stiprā puse, arī divriteņu teh­nika viņam bija diezgan pasveša. Tomēr viņš ne mirkli nesvārstījās, bet tūlīt ņēmās likt ķēdi vietā. Velns pa­rāvis… Rokas it kā nemaz neklausīja. Dari, ko gribi. Ķēdi nevarēja uzlikt, nu, nevarēja un nevarēja… Tikai pirkstus nosmērēja… Te tev nu bija «Rīga»! Velna latvieši! Strādā gan ar…

Kad pārējie panāca Jirnasu, tas sadrūmis nekustīgi sēdēja grāvmalē.

—   Kas tev lēcies? — Mēliks apvaicājās.

Jirnass parādīja uz divriteni.

—   Skaties pats!

—   Kas tad ir? — Mēliks pacēla «Rīgu». — Ak ķēde!

Ar vienu roku viņš satvēra ķēdi, ar otru pastūma riteni kārtībā!

tici vai netici, bet ķēde bija uzlikta.

Zini, — Jirnass taisnodamies murmināja. — Ma­nas rokas nepavisam neklausīja. Nezinu, kāpēc.

Dīvaini, — Kaurs nobrīnījās. — Gaužām dīvaini.

Divritenis bija atkal kārtībā. Bet govs tikmēr bija nozudusi no redzes loka. Govs kā nebija, tā nebija.

Lēni tante skubināja iet.

—  Iesim paskatīsimies, varbūt pati būs mājās pār­nākusi, slaukšanas laiks jau pāri.

Viņi turpināja ceļu, un šoreiz Jirnass nebrauca citiem pa priekšu, sak, kur to govi pa ciematu meklēsi. Labāk iet visiem reizē un paskatīties, vai Magone patiesi nav pa to laiku pārnākusi mājās.

—  Ak ta rokas it kā nemaz neklausīja, — Kaurs savā nodabā prātoja. — To varēja domāt…

—   Ko tu atkal murkšķi? — Mēliks uzbārās.

Kaura zīmīgā sejas izteiksme sāka krist viņam uz nerviem.

—  Neko, — Kaurs atteica. — Nāks laiks, nāks pa­doms.

Kauram ienāca prātā, ka nopietns zinātnieks nekad necenšas kaut ko pārsteidzīgi secināt. Zinātniekam vis­pirms jāsavāc fakti. Un, kad fakti sakopoti, var izdarīt galīgo secinājumu. Patlaban viņam ir tikai trīs svarīgi fakti: ltilojolajs jjķīv is foto attēlā, cigārveida izdega laucē un govs noslēpumainā nozušana. Arī tas, ka Jir­nasa rokas pēkšņi it kā lāgā vairs nebija klausījušas, bija ļoti svarīgi. Kaurs bija lasījis, ka vairākkārt cil­vēki lidojošo šķīvju vai noslēpumaino būtņu tuvumā zaudējuši spēju kustēties. Taču Jirnasam šī roku kaite varētu būt radusies, piemēram, no viņa organisma vis­pārējā stāvokļa. Viņi taču no paša rīta nebija nekā ēduši. Jirnass tātad varēja būt tikai mazliet pārguris. Būs jānogaida un jāvāc jauni fakti. Ja lidojošie šķīvji parādījušies šajā pusē, tad jaunu faktu nedrīkstētu trūkt.

Kaurs, iegrimis šādos apsvērumos, soļodams citiem nopakaļ, beidzot nonāca Lēni tantes sētā.

—   Nu, Sīrīl, — Lēni tante uzrunāja meitenīti, kas stāvēja pagalma vidū un acīmredzot par kaut ko no­pietni lauzīja galvu. — Vai Magone nav mājās pār­nākusi?

—   Ir gan, — bērns atbildēja. A\azie onkuļi to atveda.

—   Mazie onkuļi? — Lēni tante izbrīnījās.

—   Jā, — Sīri teica. — Mazie onkuļi.

Kaurs juta, kā sirds krūtīs sāk neprātīgi dauzīties. Tātad tomēr… Tomēr viņš ir uz pareizā ceļa. Tas tik ir svarīgs fakts! Tās varētu būt tikai būtnes! Skaidrs! Viņi būs govi izpētījuši un tad pieklājīgi atveduši at­pakaļ, notrāpīdami tādu laiku, kad mājās palicis tikai bērns. Un te Kauram vēl ienāca prātā, ka būtnes lab­prāt parādoties galvenokārt vientiesīgiem ļautiņiem. Tā­tad bērns būs bijis viņiem īsti piemērots, vientiesīgs bērns…

—   Kur tad Magone bijusi? — Lēni tante uzprasīja.

—   Magone esot bijusi kokā, — meitenīte teica.

—  Onkuļi tā sacīja.

—   Kas tā par traku runāšanu! — Lēni tante iesmējās.

—  Kā tad govs kokā tika?!

Taču Lēni tantei nebija vairāk vaļas izvaicāt, jo slaukšanas laiks jau sen bija garām. Steidzīgi viņa iz­nesa no mājas slauceni, un drīz vien no kūts atskanēja piena klusā urdzēšana.

—   Ak tad govs bijusi kokā! — Mēliks nosmējās.

Tāpat smējās arī Jirnass un Ķerta.

Vienīgi Kaurs joprojām bija nopietns.