Lidojošie šķīvji

—       Redziet nu, — Jirnass lepni turpināja. — Igauņi ir tik maza tautiņa, viens vienīgs miljons. Un tomēr mums ir pasaules slavenības — Pauls Keress un Jāns Taltss, un vēl tas… Kā viņu sauc?

—   Vipermanis.

—• Nu jā. Vipermanis, klejojošo mākoņu specs.

—   Spīdošo, — Mēliks izlaboja.

Laikrakstos viņš šo to bija lasījis par Vipermani un zināja, ka slavenais zinātnieks strādā Teraveres obser­vatorijā, kurā uzstādīta attiecīgā pētīšanas aparatūra. Taču viņš, Mēliks, arī bija tas, kurš beidzot noraidīja plānu uzaicināt Vipermani.

—       Šis pasākums nebūt nav tik vienkāršs, — viņš teica. — Ja mēs uzaicinām zinātnieku, mums jāsa­maksā viņam dzelzce]a biļete, nemaz nerunājot par uzturu un naktsmājām. Kur mēs tam visam ņemsim naudu?

Pārējie drūmi klusēja.

—       Tu pats sāki stāstīt par Vipermani, — Jirnass beidzot sašuta. — Es iztēlojos, kā viņš ieradīsies un stāstīs mums par zvaigžņu pasauli, par kosmosa no­slēpumiem, par lidojošiem šķīvjiem un…

—   Zēni! — Kaurs iesaucās.

Jirnass pat satrūkās.

—   Nu?

—   Lidojošie šķīvji!

—   Kas tev lēcies? — Mēliks nobrīnījās.

—       Tie apaļie plankumi uz fotouzņēmumiem… — Kaurs uzlēca kājās. — Vai tad jūs nesaprotat? Tie taču ir lidojošie šķīvji!

Mēliks sāka šķirstīt fotogrāfiju kaudzīti.

—   Nevar būt, — viņš murmināja savā nodabā.

—        Lidojošie šķīvji! — Jirnass aizsapņojās. — Noslē­pumainie kosmosa sūtņi! Vai tiešām mums būs izdevies tos nofotografēt?

—   Nevis mums, bet Mēlikam, — Kaurs izlaboja.

—       Vienalga, — Jirnass atbildēja. — Mēs arī bijām tur klāt.

Mēliks sameklēja uzņēmumus ar plankumiem — gan to, kur Jirnass met gaisā bumbu, gan arī to, kur viņi ēd pašu gatavoto saldējumu. Tagad viņi skatīja šos attēlus gluži citām acīm. Plankums abos attēlos bija

gaišs un ovāls, tieši tāds, kādam, domājams, vajadzētu būt lidojošajam šķīvim.

—   Savādi gan, ja tā padomā, — arī Mēliks tagad piekrita Kaura pieņēmumam. — Abi plankumi ir uz mata vienādi. Tātad filmas defekts tas laikam neva­rētu būt.

—   Skaidrs, — Kaurs piekrita. —• Paskatieties — abos attēlos šķīvis atrodas vienā un tai pašā vietā. Acīmredzot to ieinteresējusi Jirnasa dzimšanas diena, tāpēc tas tik ilgi stāvējis uz vietas. Tikai dzīvās būtnes nez kāpēc nav redzamas, iespējams, ka tās paslēpušās šķīvī.

Kaurs bija dzirdējis par lidojošajiem šķīvjiem, un tie sākuši viņu briesmīgi interesēt, tā ka viņš vairākkārt gājis uz bibliotēku un tur vēl papildām pētījis attiecī­gus avīžu rakstus. Dažā labā no tiem bija runa arī par dīvainām maza auguma būtnēm, kuras ceļojot ar šiem šķīvjiem un kuras Amerika jau vairāki cilvēki redzē­juši savām acīm.

Mēliks kļuva domīgs. Karstā saule gausināja domā­šanas procesu, un tādēļ viņš domāja ilgu laiku, iekāms beidzot noklepojās un sacīja:

—   Tas tomēr ir vairāk nekā dīvaini. Es domāju, ka šos uzņēmumus varētu aizsūtīt Vipermanim pētīšanai.

Sie vārdi pārliecināja un tūdaļ rada atbalsi.

—   Jā gan! — Jirnass iesaucās. — Un lieciet vērā — Vipermanis atbrauks un pateicībā spiedīs mums roku!

—   Ne jau pateicība mums vajadzīga, bet skaidrība,— Mēliks noteica.

Un Kaurs piebilda:

—  Mēs nosūtīsim Vipermanim šos attēlus zinātnes interesēs, bet zinātne pieder visai cilvēcei.

Fotouzņēmumiem, protams, bija jāpievieno paskaid­rojoša vēstule, tāpēc nekavējoties bija jāķeras pie rak­stīšanas. Mēlikam, kā arvien, līdzi bija zīmulis un pie­zīmju grāmatiņa. Viņš taču rakstīja dēku romānu. Kurā katrā brīdī varēja ienākt prātā kāda būtiski svarīga doma, un tad ir drošāk, ja to tūlīt pieraksta, nekā pa­ļaujas uz atmiņu, kurā jau tā daudz kas glabājas, Vipermani un Teraveres observatoriju ieskaitot. Mēliks paņēma savus ikdienišķos darba rīkus un, brīdi nopietni papūlējies, beidzot uzrakstīja svarīgo vēstuli.

«Cienītais astronom!

Nosūtām Jums divus fotouzņēmumus, kuri var­būt varētu noderēt pētījumiem. Plankumi, kas ta­jos redzami, pēc mūsu domām, varētu būt lidojošie šķīvji. Spīdošie nakts mākoņi tie nekādā ziņā nav, jo, kad šie fotoattēli tika uzņemti, par nakti neva­rēja būt runa. Pat saule bija pie debesim. Cerams, ka minētie uzņēmumi palīdzēs Jums izdibināt lido­jošo šķīvju noslēpumu.

Ar interesi gaidīsim Jūsu atbildi.»

Sekoja paraksti un Jirnasa adrese. Vipermaņa ad­rese nesagādāja nekādas rūpes — Teraveres observa­torija un viss. Tur slaveno zinātnieku pazīst ikviens knēvelis.

— Katrā ziņā turpmāk būs uzmanīgāk jāvēro debess izplatījums, — Kaurs prātoja. — Ej nu sazini, kad šķīvji atgriezīsies. Un debesīs raudzīties var jebkurš, cik vien tīk. Neviens nenāks un neprasīs, vai tev jau ir pilni sešpadsmit vai ne.

Viss gāja kā pa sviestu. Tieši tagad, kad Ķerta bija sākusi lasīt grāmatu par zvaigžņu pasauli, ari zēni atrada iemeslu vērst savus skatienus uz kosmosu.

Ķerta jau arī nāca un pa gabalu sauca, ka esot mežā atradusi brīnum labu zemeņu vietu. Taču, iekāms viņi sāka domāt par zemenēm, viņiem, protams, bija jāiegriežas ciematā, lai nosūtītu Vipermanim vēstuli un fotouzņēmumus ar lidojošajiem šķīvjiem.

Pēc pāris stundām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta jau bija mežā.