Lidojošie šķīvji

—       Un šīs būtnes pēdas ir tādas pašas kā manējās,— Mēliks pazobojās. — Tikai drusciņ mazākas.

—        Pareizi, — Kaurs teica. — Lidojošo šķīvju būtnes arī ir apmēram tikpat lielas kā mēs. Vai drusciņ ma­zākas.

—       Vai tu domā, ka zemenes kāds marsietis apēdis? — Ķerta zobojās.

Kaurs paraustīja plecus.

—   Un kādēļ ne?

—       Klausies! — Mēliks kļuva dusmīgs. — Visam ir savs mērs.

—        Skaidrs! — Kaurs nelikās mierā. — Izdega pēc mēra un izskata katrā ziņā atgādina lielu cigāru.

Mēliks atmeta ar roku. Likās — ar Kauru šodien ir neiespējami runāt. Prātīgāk bija iet tālāk un pamēģi­nāt, vai kaut kur citur ar zemenēm neveiksies labāk. Bet Kaurs nebija ar mieru doties tālāk. Kauram vis­pirms izdega bija jāizmērī ar soļiem un tad jāaprēķina aptuvenā platība. Pēc tam viņam bija pamatīgi jāiz­pētī nepazīstamo būtņu pēdu nospiedumi. Zinātnes labā, .kā viņš apgalvoja.

—       Jā, — Kaurs beidzot teica. — Aizdomīgi, vairāk nekā aizdomīgi.

Ej nu sazini, ko viņš vēl būtu sarunājis, ja tai pašā brīdi, krūmiem brikšķot, klajuma neparādītos Lēni tante, tā pati Lēni tante, no kuras Jirnasa ģimene ik dienas dabūja pienu.

—   Mīļie bērni! — Lēni tante iesaucās pavisam žēla­bainā balsī. — Vai jūs kaut kur neredzējāt manu Ma­gonīti?

Nē, Lēni tantes Magoni šie bērni tik tiešām nebija redzējuši. Taču pēkšņi viņu sejās atplaiksnīja milzīgs izbrīns, un vismazākais no viņiem — Kaurs, lidojošo šķīvju specs — tūlīt pasteidzās pavaicāt, vai sakarā ar to, ka pazudusi govs, neesot manītas kādas ārkārtīgas parādības.

—   Ārkārtīgas parādības ir gan manītas, — Lēni tante ņēmās gari un plaši stāstīt. — Mana gotiņa ar­vien rāmi ganījusies ķēdē piesieta, vai nu tas būtu liel­ceļa malā, vai kur citur. Bet šodien pazuda. Kā ūdenī iekrita. Itin kā gars to būtu aiznesis. Un parasti Ma­gone tik rāms lopiņš bija.

—  Jāpalīdz meklēt, — Mēliks, daudz nedomājot, no­lēma.

Par to Lēni tante gaužām nopriecājās. Un kā patei­cību tante apsolīja katram bērnam pa krūzei silta piena. Lēni tante taču nezināja, ka no Magonītes tik vien būs pāri palicis kā āda, kājas un galva, ko lidojošais šķīvis būs nometis zemē.

Tad nu viņi gāja: Lēni tante tprušinādama pa priekšu, aiz viņas Ķerta un Mēliks, tad dziļās domās nogrimušais Kaurs un pēdīgi Jirnass ar savu riteni, kas pa ciņaino zemi skaļi grabēja. Mazpamazām šī graboņa kļuva klusāka un klusāka, līdz beidzot meža klajumā bija vairs dzirdams tikai čuņčiņa vienmuļīgais cilp, calp, cilp, calp, kas pašreizējos apstākļos, atgā­dinādams govs slaukšanu, skanēja kā izsmiekls.

3

Pēc tam kad Riho kā īsts kriminālnoziedznieks bija pametis mazo Madisiņu uz ielas un pats nekrietni aiz­laidies lapās, Pēteris dzīvoja visai vienmuļu dzīvīti. Ne­gaisa mākoņi, kas sākumā draudēja savilkties pār viņa galvu, samērā drīz izgaisa. Sprukās nokļuvis, Pēteris

bija spiests mātei sapūst pīlītes par to, ka Madisiņam slimnīca injekcijas vietā tikusi iedota pretinfekcijas tablete. Alāte šai pasaciņai mierīgi noticēja un pat ne­mēģināja meklēt uz bērna ādas injekcijas pēdas vai uztraukties par iespējamo temperatūru. Un, kad līdz Pētera inajām bija atklīdušas valodas par jocīgo gadī­jumu ar puisēnu, kas bijis pārģērbts par meitenīti, arī tad nevienam neienāca prātā, ka tam būtu kāds sakars ar Madisu. Tātad Pēterim tieši nekas nedraudēja, toties viņam pamazām sāka mākties virsū garlaicība. Nebija neviena, ar kuru varētu kaut ko paspēlēt. Mēliks, Jir­nass un Kaurs — tie, lūk, visai bieži pastaigājās ar to pilsētas meiteni, bet, protams… Pēc kļūmēm ar Ma­disu no viņu puses draudzību nebija ko gaidīt. Viss bija sanācis pārāk draņķīgi. Bet Riho, tam nelietim Riho, kurš faktiski bija visa ļaunuma sakne, nav lab- paticis pat ienākt pie Pētera, lai sīkāk paskaidrotu, kas īsti viņam ar mazuli bija noticis. Nudien, tāda izturē­šanās, pēc Pētera domām, bija vairāk nekā nelietīga. Bērns galu galā nav nekāds priekšmets, ar kuru var rīkoties, kā labpatīk. Bērns, kaut arī mazs, kā nekā ir dzīvs cilvēks, kuram ir sava domu un jūtu pasaule, un viņu nedrīkst tā ņemt un pamest likteņa varā, lai notiek kas notikdams. Tādēļ Pēteris ir nedomāja meklēt izlīgšanu ar Riho, pat neraugoties uz apnicīgo garlaicību. Un tomēr viņš būtu gribējis skatīt Riho vaigu vaigā, lai visu šo ķezu noskaidrotu līdz galam, vai arī Riho tieši acīs pateikt, kas viņš, pēc Pētera do­mām, īsti ir.

Bet Riho bija nozudis. Kā ūdenī iekritis. Ne viņš nāca pie Pētera, ne arī rādījās kur citur ciematā. Var­būt tomēr arī viņam bija sirdsapziņa, kura tagad bija kļuvusi tik melna, ka neļāva rādīties cilvēkiem acīs.

Kā būtu, ja viņš pats ieietu pie Riho? Nē un vēlreiz nē. Nekādā ziņā. Par to ir runa nevar būt. Cilvēkam jābūt kaut drusku pašcieņas. Tas taču ir Cilvēks ar lielo burtu, kā mēdz teikt, kaut arī rakstīts ar mazo. Pie visa, kas noticis, vainīgs bija Riho, un Riho pienā­kums ir atnākt pie viņa, nevis otrādi.