Lidojošie šķīvji

Jirnass atrada skapī vecās, brūnās treniņbikses un zaļos svārkus, kuri viņam bija kļuvuši krietni vien par maziem, bet kuriem citādi nekādas vainas nebija. Tiesa gan, lielākā daļa pogu bija nolrūkušas, taču tām tik un tā nekādas nozīmes nebūtu. Kad Jirnass bija pār­ģērbies, viņam likās, ka viņš izskatās pēc koka vai krūma ar brūnu stumbru un zaļu lapotni. Brīdi viņš pat domāja, ka vajadzētu jaungada eglītes rotājumos sameklēt to mazo putniņu, kurš parasti tupēja eglītes galotnē, un piespraust sev pie pleca. Tad viņš vēl vai­rāk izskatītos pēc īsta koka. Taču no šā nodoma viņš atteicās.

Un tā viņš devās ceļā, lai izpirktu savu vainu. Jā gan, vainīgs bija viņš, viņš vienīgais un neviens cits. Nebūtu nekādas jēgas taisnoties. Ja nejauši būtu izrā­dījies, ka viņš ir kāds senlaicīgs ķēniņš, tad kļūtu pa­zīstams ar vārdu Jirnass Snauža. , So apvainojošo iesauku viņš bija tik tiešām pelnījis. Bet vēl kaut kas Jirnasam laupīja sirdsmieru. Mēliks bija pateicis, ka Pēteris varētu būt vēl labāks izlūks nekā viņš, Jirnass. Pēc Jirnasa domām, Mēlikam gan nevajadzētu to ap­galvot. Viņš bijis neuzmanīgs, tas tiesa. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa prasmi novērot. Galu galā viņš tomēr griezi bija redzējis.

jau vīdēja Pētera māja. Jirnass, protams, nebija tāds muļķis, lai pa dārza vārtiņiem tūlīt ietu iekšā. Jirnass tīri iabi zināja — ja Mēlika aizdomas būtu pamatotas, šie vārtiņi tiktu apsargāti jo modri. Vārtiņi tiktu ap­sargāti un bērns noslēpts. Jirnass apmeta mazu līkumu un tuvojās mājai no otras puses.

Dārzā viss bija kluss — nekāda rosīšanās ne dobēs, ne pie šķūņiem. Vienā vietā sētai trūka pāris dēļu. Mirklī Jirnass bija dārzā un uzmanīgi, slēpdamies aiz krūmiem, virzījās tuvāk mājai.

Pētera dzīvokļa logi bija līdz galam vaļā. Tā bija laba zīme. Taču zagties zem pašiem logiem būtu pārāk liels risks. Pagaidām jāpaliek aizsegā. Pacietīgi jāno­gaida. Izlūks, kas zaudē pacietību un rīkojas pa kaklu pa galvu, nav nekāds izlūks. «Kas paciešas, tas nodzīvo ilgu mūžu,» — tāds ir sakāmvārds.

Jirnass nogaidīja savas piecas minūtes, paslēpies aiz liela ērkšķogu krūma. Viņš gaidīja, ka notiks kaut kas. Taču nekas nenotika. Viņš nolēma rīkoties tālāk, jo izlūks, kas sēž dīkā, nudien nav izlūka vārda vērts. Ari sakāmvārds skan: «Aizmigušam kaķim pele mutē neskries.»

Soli pa solim Jirnass tuvojās mājai. Mazs putniņš knosījās ābelē un bezbailīgi, ar interesi skatījās uz zēnu. Taču Jirnass, kaut arī ģerbies brūnās biksēs un zaļos svārkos, īstu koku vis neatgādināja, un putniņš pat negrasījās uzlaisties viņam uz pleca.

Blakus šķūnim atradās malkas grēda. Droši vien bez jebkādiem paskaidrojumiem būs skaidrs, ko izlūkam no­zīmē malkas grēda. Tādēļ arī Jirnass nokļuva aiz mal­kas grēdas. Viņš izrāva vienu labi resnu pagali no grē­das, un tā radās caurums, pa kuru vērot kā vārtiņus, tā mājas durvis. Piemērotāku novērošanas punktu būtu grūti atrast.

Ikvienas izlūkošanas gaitā veiksmei ir liela nozīme. Kam dzīvē neveicas, tas labāk lai neuzņemas izlūko­šanu. Jirnasam veicās. Tikko viņš bija nostājies savā novērošanas postenī, pa mājas durvīm iznāca Pē­tera māte. Un gandrīz tai pašā mirklī aiz vārtiņiem pa­rādījās Pētera cirtainā galva. Tātad Jirnasam izlūka laime bija uzsmaidījusi divkārt.