Lidojošie šķīvji

— Esmu te noskatījusi ļoti labu zemenāju, — Ķerta teica. — Tikai mazliet pacietības!

Pacietības viņiem nedrīkstēja pietrūkt, jo Jirnass ar savu riteni laiku pa laikam atpalika 110 citiem. Virzo­ties starp kokiem, krūmiem un celmiem, kur virši vienā gabalā pinās pa spieķiem, «Rīga» nebija nekāds labais braucamais. Par sēšanos seglos nebija ko domāt, un ritenis bija vairāk par nastu nekā par svētību.

Pilnīgi skaidrs, ka zēni labāk par Ķertu zināja, kur viņu meža atrodas vislabākās ogošanas vietas. Šejie­nes izcirtumi un lauces pa šiem gadiem bija krustām šķērsām izskraidīti. Bet Ķerta kā nekā bija ciemiņš. Ķerta bija uz savu roku gājusi meklēt zemenāju, un tādē| zēni pieklājīgi ļāva viņai iet pa priekšu. Un — tavu brīnumu! — viņa atveda zēnus taisnā ceļā pie tās lauces, kurā ik vasaru bija visvairāk saogots un kura bija baltojusi vienos zemeņu ziedos jau tad, kad Ķerta vēl nebija šeit ieradusies.

—   Tu taču pazīsti mežu kā savus piecus pirkstus, — Mēliks nobrīnījās.

Bet Kaurs vērīgi skatijās uz pazīstamo lauci pavisam no cita viedokļa.

—   Šī vieta ir kā radīta, kur nosēsties lidojošiem šķīvjiem, — viņš teica. — Līdzena, cieta zeme un vis­apkārt augsti koki, kas tos aizsegtu no ziņkārīgām acīm.

Ķerta iesmējās. Kaura prātošanu par lidojošiem šķīv­jiem viņa nekādi nespēja uzņemt nopietni. Viņa zināja gan, ka zinātnieki reiz pētījuši šo jautājumu, jo par to bija rakstīts pat avīzēs un runāts radio un televīzijas raidījumos. Viņa bija dzirdējusi, ka ļoti daudzi cilvēki visā pasaulē esot paši savām acīm redzējuši šos noslē­pumainos, mirdzošos, šķīvjveidīgos gaisa transporta līdzekļus, kuri varot kustēties milzīgā ātrumā un daž­reiz esot arī nolaidušies uz zemes. Tomēr Ķerta neva­rēja noticēt, ka tieši Mēlikam būtu izdevies uzņemt lidojošos šķīvjus filmā, turklāt pilnīgi nejauši, pie de­besīm tos pat nepamanot.

—   Tagad tu smejies, — Kaurs dusmīgi teica. — Bet, kad lidojošais šķīvis tev nozags, piemēram, govi, tu vairs nesmiesies.

—   Kādu govi? — Ķerta izbrīnījās. — Es nesaprotu, par kādu govi tu runā?

—   Kādam zemniekam Kanzasā tik tiešām tāda liga bija gadījusies, — Kaurs stāstīja kādreiz lasīto avīzes rakstu. — Zemnieks izdzirdis troksni lopu laidarā un ar dēlu un kalpu skrējis skatīties, kas tur lēcies. Tad viņš ieraudzījis, ka tur nolaižas simt metru garš cigār- veida gaisa kuģis. Uz šā kuģa bijušas sešas gauži dīvainas būtnes. Un tās būtnes aizvedušas govi ar gaisa kuģi. Govs āda, galva un kajas atrastas otrā dienā labu gabalu tālāk.

—       Par to būtu jāpastāsta Lēni tantei, — Jirnass prātoja.

Lēni tante turēja govi. Jirnasa ģimene katru dienu pirka no viņas pienu, kas augstā treknuma procenta dēj bija ciematā izslavēts.

—       Man, par laimi, govs nav, — Ķerta zobgalīgi teica. — Es mierīgi, nesāpinot sirdi par govi, varēšu lasīt zemenes.

Taču drīz vien izrādījās, ka zemeņu lasīšana nebūt nav tik vienkārša. Zemeņu vispār nebija. Lai tu, cil­vēks, skatītos kur skatīdamies, zaļajās lapās viscaur baltoja tikai vēl neienākušās ogas.

—       Es tūlīt nodomāju, ka vēl nav īstais laiks, — Jir­nass pārgudri iebilda. — Ķerta tomēr ir pilsētas bērns, un nebija vērts, ka viņa meklē zemeņu vietas.

—       Izbeidz! — Mēliks sarauca uzacis. — Ienākušās ogas no zaļajām kurš katrs pratīs atšķirt.

Bērni izstaigāja klajumu krustām šķērsām. Viena un tā pati aina. Vienīgā starpība, ka te bija radusies iz­dega. Vai tā bija radusies no kāda garāmgājēja no­mesta smēķa gala vai kā citādi, ej nu sazini. Parasti aiz cilvēku nevērības rodas mežu degšana.

—       Es vis neesmu maldījusies, — Ķerta teica, — tas ir tas pats klajums. Un pirmīt te viscaur sārtojās ogas. Kāds būs te ogojis.

—       Kāds, — Kaurs norūca. — Protams, kāds. Vai nu citādi. Noteikti kāds…

Viņa sejā atplaiksnīja pēkšņa atklājuma prieks.

—   Ko tu tur purpini? — Mēliks pievērsās Kauram.

—   Kas tur ko brīnīties, ja kāds paguvis paogot pirms mums. Mēs daudz laika zaudējām ciematā.

—   Es nemaz nebrīnos.

Kaura sejas izteiksme bija aplam zīmīga. Viņš pie­gāja pie izdegas un ņēmās to vērīgi aplūkot.

—   Kas tev ir? — Jirnass vaicāja.

—   Paskatieties uz šo izdegu, — Kaurs atbildēja.

—  Vai tiešām jūs nekā nemanāt?

Pārējie nekā nemanīja, un Kaurs turpināja:

II

• Sai izdegai taču ir īsts cigāra izskats, vai ne? Viur gals tai ir platāks, otrs šaurāks. Manuprāt, tas ii |oli interesanti. Un te, lūk, ir pēdas.

tik tiešām! — Jirnass piekrita. — Cilvēka pēdas.

Kaurs uzvaras priekā smaidīja.

Kāpēc tu domā, ka tās ir tieši cilvēka pēdas?

—       Bet ir taču! — Jirnass samulsa. — Vai tu mūs gribi par muļķiem pataisīt?

—        Nemaz ne, — Kaurs atbildēja. — Es tikai gribu jums pateikt, ka šīs pēdas varētu piederēt kādām cil­vēkveidīgām būtnēm.

—   Blēņas, — Mēliks noteica.

Un Ķerta aiz smiekliem nospurdzās.

Taču Kaurs neaizsvilās.

—       Austrālijā esot zināmi gadījumi, — viņš teica, — "kaf lldojūšie šķīvjrāTsTajuši uz zemes izdegumu pē­das. Tātad šī izdega itin labi varētu būt cigārveidīgā lidojošā šķīvja pēdas. Šķīvis būs nolaidies un no tā izkāpusi būtne. Arī būtne būs atstājusi savas pēdas.