Lidojošie šķīvji

LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI

1

T irnasa dzimšanas diena, kas iezīmēja vasaras vidu, ^ jau bija pagājusi. Jeb, citiem vārdiem sakot, vasara bija sasniegusi kulmināciju un Jirnass kļuvis par vienu gadu vecāks un gudrāks. Veselības dzēriens tika dzerts, un kūku ēšanas rekords pārgāja no Mēlika uz Kauru. Divpadsmit kūkas ar krēma pildījumu par divdesmit kapeikām gabalā — tāds tagad bija augstākais sasnie­gums, kurš nākamajā dzimšanas dienā būtu pārsnie­dzams. Bet, lai nu ar kūkām biītu kā būdams, pats svarīgākais bija Latvijā ražotais velosipēds «Rīga». Jirnasa senais sapnis bija īstenojies, un, kļuvis par gadu vecāks, viņš varēja sevi uzskatīt par velosipēda pilntiesīgu īpašnieku.

Tagad ritenis stāvēja piesliets pie kroplas priedeles, pusotra kilometra no ciemata, bet zēni zvilnēja turpat smilšu bedrē. Viņi tīksmīgi gozējās jūlija saules kar­stajos staros un apskatīja Mēlika uzņemtās dzimšanas dienas fotogrāfijas, kuras tikai pirms dažām stun­dām bija dabūjušas savu pēdējo apdari ar spodrinā­tāju.

Ķerta bija aizgājusi paklaiņāt mazliet tālāk pa mežu, lai pie reizes ielāgotu zemeņu vietas.

— Šodien fotogrāfija nav vairs tikai bilžu taisī­šana, — Mēliks skaidroja. — Šodien fotogrāfija jau kļuvusi par mākslu.

Pārējie nekā neiebilda, tikai vērīgi skatījās fotouzņē­mumos un atcerējās dzimšanas dienas svinības. Istabā uzņemtie attēli, tiesa gan, bija mazliet neskaidri un patumši. Tam par cēloni bijis nepietiekams apgaismo­jums, kā to paskaidroja Mēliks. Toties dārza uzņēmu­mus patiešām varēja uzskatīt par mākslas darbiem —

tajos visus uzreiz varēja pazīt, īpaši Ķertu, kuras ne­trūka gandrīz nevienā uzņēmumā.

—        Paskatieties! — Jirnass sauca. — Vai te man nav īsta sporta meistara seja, ko?

Viņš bija atradis fotoattēlu, kurā bija redzams me­tam gaisa bumbu.

Kaurs pieliecās tuvāk.

—   Sporta meistara seja?

—       Tieši tā, — Jirnass apgalvoja. Redzi, kā mans zods paslējies uz priekšu — tas norāda uz gribasspēku.

Kaurs skatījās. Taču viņa uzmanību saistīja nevis gribasspēka apdvestais Jirnasa zods, bet gan pavisam kas cits.

—       Nez kāpēc uzņēmumā redzamas divas bumbas, — viņš iebilda.

Nu pienāca tuvāk arī Mēliks.

—   Kā tā — divas?

—       Vai tu redzi — te ir Jirnasa bumba, — Kaurs parādīja ar pirkstu, — bet otra bumba ir pie debesīm.

Tik tiešām pie debesīm bija redzams apaļš plankums, kas atgādināja bumbu.

—   Dīvaini, — Jirnass brīnījās.

Bet Mēliks tikai paraustīja plecus.

—       Tas ir kaut kāds defekts, — viņš teica. — Filmas defekts vai kaut kas tamlīdzīgs.

Taču tāds pats plankums bija redzams vēl vienā foto­attēlā, kurā neviens nemeta bumbu, bet Ķerta, Jirnass un Kaurs ēda p'ašu pagatavoto saldējumu. Tātad nekā dīvaina te tik tiešām nebija. Kaut kāds defekts, un tas arī viss.

—        Starp citu, — Mēliks teica. — Kopš Jirnasa dzim­šanas dienas mēs Ķertai neesam sagādājuši nekādu izklaidēšanos.

Tā tas bija. Arī tagad — meitene viena staigā pa mežu.

—       Jā, — Jirnass teica. — Taisni neērti. Viņa galu galā ir mūsu viešņa.

—       Pat ķinītī nevar tikt, — Kaurs nopūtās. — Visas filmas tādas, kas jaunākiem par sešpadsmit aizliegtas skatīties.

Sešpadsmit! Vēl nez cik kūku rekordi tiks pārspēti, kamēr būs sasniegts šis daudzsološais slieksnis.

—  Vakars uz ezera, — Mēliks nosūrojās.

—       Bērnu dārzs slēgts, tur ir remonts, — noķiķinājās Kaurs. — Tagad būtu īstais laiks sapulcināt sīkos. Ķerta varētu ar viņiem nospēlēt mazu ludziņu.

—   Izbeidz! — Mēliks atcirta. Sīkie visiem jau bija līdz kaklam.

—   Bet kaut kas taču jāizgudro, — Jirnass neatlaidās.

—  Šorīt Ķerta aiz garlaicības lasīja kaut kādu populār­zinātnisku grāmatu.

—       Kas tā bija par grāmatu? — Mēliks gribēja sīkāk zināt.

—   Par zvaigžņu pasauli.

—   To es esmu lasījis, — Mēliks paziņoja. Kaurs pacēla galvu.

—       Bet kā būtu, ja sarīkotu tikšanos ar šīs grāmatas autoru? Ķertai tomēr būtu maza pārmaiņa.

Jirnass sajūsmā staroja.

—        Protams! Tieši to mēs darīsim. Jauno lasītāju tikšanās ar rakstnieku! Lai viņš pastāsta par savu dzīvi un darbu. Un par to, kā viņš iedomājies kļūt par rakst­nieku un kā viņam radusies interese tieši par zvaigžņu pasauli. Kolosāli, vai ne?

Taču Mēliku Jirnasa sajūsma atstāja vēsu.

—   Nekas nesanāks, — viņš vienaldzīgi noteica.

—  Autors ir vācietis. Kaurs nosvilpās.

—       Skaidrs. Vācieti mēs šurp nedabūsim. Turklāt mēs tik un tā nesaprastu, ko viņš stāsta.

—   Aicināsim citu rakstnieku, — Jirnass neatlaidās.

—   Vai kādu izcilu personu. Tikšanās katrā ziņā jāsa­rīko.

—        Un ja tas būtu kāds astronoms? — Kaurs prā­toja. — Astronoms taču zvaigžņu pasauli pazīst vis­labāk.

—       Tas gan, — Jirnass piekrita. — Zinātnieki kalpo tautai uz mata tāpat kā rakstnieki. Tikai vai mums Igaunijā astronomi vispār ir?

—        Ir gan. Turklāt viens slavens astronoms. — Mē­liks bija lietas kursā. — Georgs Vipermanis. Viņš pēta ne tikai zvaigznes, bet arī spīdošos nakts mākoņus.

—   Vai igaunis? — Jirnass pajautāja.

—   Cik man zināms, jā.